Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Bērziņš un citi pret Latviju

23.09.2021. 10:32

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Bērziņš un citi pret Latviju, secinot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) 1.Protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpums.

Savā 2012.gada 7.novembra iesniegumā Tiesai iesniedzēji Jānis Bērziņš, Mārtiņš Bolēvics un Aleksandrs Novikovs (turpmāk iesniedzēji), atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, sūdzējās, ka kopš 2005.gada viņiem tikusi liegta piekļuve viņu kopīpašumā esošajam zemes gabalam “Liezeri”, kuram noteikta stingra režīma aizsargjosla, un par spīti uzliktajam liegumam, ko iesniedzēji uzskata par de facto īpašuma atsavināšanu, viņiem neesot izmaksāta kompensācija vai piešķirts līdzvērtīgs zemes gabals.

Attiecībā uz iesniedzēju sūdzības pieņemamību izskatīšanai pēc būtības Tiesa nolēma vērtēt valdības izvirzītos argumentus, ka iesniedzēji nav izsmēluši tiem pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, kopsakarā ar iesniedzēju sūdzības būtību. Proti, Tiesas ieskatā gan iesniedzēju izvirzītās sūdzības par trūkumiem nacionālā regulējumā un šī regulējuma interpretācijā un piemērošanā, gan valdības izvirzītais arguments ir cieši saistīts ar iesniedzēju sūdzības būtību, tādēļ būtu skatāms vienkopus ar sūdzības būtību. Tāpat Tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzība nav acīmredzami nepamatota vai nepieņemama izskatīšanai citu iemeslu dēļ.

Pievēršoties iesniedzēju sūdzības būtībai, Tiesa visupirms atgādināja, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants kā to savā judikatūrā interpretējusi Tiesa ietver trīs skaidri noteiktus aspektus. Pirmkārt, Konvencijas 1.protokola 1.pants paredz ikvienai personai tiesības uz sava īpašuma miermīlīgu izmantošanu; otrkārt, īpašumu personām var atņemt tikai pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem; un, treškārt, valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu tikai saskaņā ar vispārējām sabiedrības interesēm. Pievēršoties izskatāmās lietas faktiem, Tiesa atzina, ka aizsargjoslas izveide iesniedzēju īpašumā būtiski ierobežoja iesniedzēju tiesības uz īpašumu, jo iesniedzējiem faktiski nebija iespēju piekļūt un izmantot savu īpašumu, un tādēļ iesniedzēju sūdzība ietilptu Konvencijas 1.protokola 1.panta trešajā aspektā – īpašuma kontrole –, tomēr, ņemot vērā, ka iesniedzēju sūdzība skāra ne tikai tiesības izmantot īpašumu, bet arī saņemt kompensāciju vai kā alternatīvu kompensācijai saņemt līdzvērtīgu zemes gabalu, Tiesa vērtēja iesniedzēju sūdzības personu tiesību uz sava īpašuma miermīlīgu izmantošanu, kas izriet no Konvencijas 1.protokola 1.panta pirmā teikuma, gaismā. Tādēļ, lai noskaidrotu, vai noticis iesniedzēju tiesību pārkāpums, Tiesa vērtēja, vai ierobežojums viņu tiesībām tika noteikts ar likumu, bija vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un bija samērīgs.

Visupirms Tiesa atzīmēja, ka nav nepieciešamības vērtēt, vai iejaukšanās ir notikusi saskaņā ar likumu, jo, lai arī ir saskatāmas vairākas problēmas procesā, atbilstoši kurām iesniedzēju tiesības ierobežotas, iesniedzēji savās sūdzībās neapstrīdēja ierobežojuma likumiskumu. Tiesa arī secināja, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz īpašumu bijusi balstīta uz sabiedrības interešu aizsardzību, jo attiecīgais īpašums tika iežogots, lai nodrošinātu dzeramā ūdens tīrību un plašākā kontekstā vides aizsardzību, kam mūsdienu sabiedrībā ir arvien pieaugoša nozīme.

Visbeidzot attiecībā uz to, vai iesniedzēju tiesību ierobežojums bijis samērīgs, Tiesa uzsvēra, ka situācijā, kas ir pielīdzināma īpašuma atņemšanai, ir nepieciešams vērtēt ne tikai regulējumu, kas paredz kompensācijas piešķiršanu, bet arī pušu rīcību. Ja tiek skartas sabiedrības kopumā intereses, tad valsts iestāžu pienākums ir rīkoties laikus, atbilstošā veidā un saskaņā ar labas pārvaldības principu. Turklāt jāņem vērā, vai iesniedzēji zināja vai viņiem vajadzēja zināt par esošajiem vai iespējamajiem īpašuma ierobežojumiem.

Vispirms Tiesa norādīja, ka ne 2004.gadā, kad iesniedzēji iegādājās īpašumu, ne 2005.gadā, kad Zemesgrāmatā tika reģistrētas viņu īpašumtiesības, nekādi no dzeramā ūdens ieguves vietu aizsardzības prasībām izrietoši ierobežojumi īpašumam nebija noteikti. Aizsargjosla tika noteikta 2007.gadā, savukārt atbilstošie pašvaldību noteikumi tika pieņemti tikai 2009.gadā. Tiesa secināja, ka par spīti vairākiem informācijas pieprasījumiem, vismaz daļēji valsts iestāžu dēļ iesniedzēji nevarēja pilnībā izprast viņu īpašumam noteiktos ierobežojums. Turklāt Tiesa secināja, ka valsts iestāžu rīcība, iesniedzēju īpašumu ietverot aizsargjoslā, radījusi vairākas neskaidrības attiecībā uz iesniedzēju īpašumiem. Pievēršoties valdības izvirzītajiem argumentiem, ka iesniedzējiem būtu bijis pienākums vērsties Satversmes tiesā par Garkalnes novada domes saistošo noteikumu Nr.23 neatbilstību Satversmei, Tiesa norādīja, ka iesniedzēji sūdzējās par aizsargjoslas izveidi, taču neuzskatīja, ka Garkalnes novada domes saistošie noteikumi Nr.23 neatbilstu Satversmei. Savukārt attiecībā uz valdības argumentu, ka iesniedzējiem bija pienākums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesās par kompensācijas piešķiršanu par īpašumtiesību ierobežojumiem, Tiesa secināja, ka iesniedzējiem nebija pieejams atbilstošs normatīvais regulējums, kas ļautu viņiem vērsties tiesā, lūdzot piešķirt kompensāciju par šādu īpašumtiesību ierobežojumu, bet valdības piedāvātie tiesu prakses piemēri nebija tieši attiecināmi uz iesniedzēju situāciju. Līdz ar to Tiesa secināja, ka nebija saprātīgu izredžu, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis varētu iesniedzējiem sniegt labvēlīgu rezultātu. Turklāt, vērtējot to, vai iesniedzējiem bija iespēja celt prasību par līdzvērtīga zemes gabala piešķiršanu, Tiesa nesaskatīja juridisku pamatojumu, uz ko iesniedzēji varēja balstīties, ceļot šādu prasību. Līdz ar to arī šādai prasībai nebūtu bijis saprātīgu izredžu sniegt iesniedzējiem labvēlīgu rezultātu.

Ņemot vērā, ka valsts vairāk nekā 10 gadu neveica nekādus pasākumus, lai risinātu radušos situāciju, ka iesniedzēji nav varējuši piekļūt savam īpašumam, joprojām nav saņēmuši kompensāciju, un to, kā iesniedzēju īpašumtiesību jautājums kopumā tika risināts nacionālā līmenī, kā arī faktu, ka nacionālā līmenī joprojām nepastāv regulējums, kas ļautu iesniedzējiem prasīt kompensāciju de facto īpašuma atsavināšanas gadījumā, Tiesa secināja, ka valsts nav nodrošinājusi taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības vispārējām interesēm un iesniedzēju tiesībām uz īpašumu aizsardzību, un tādēļ ir noticis Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums.

Iesniedzēji nebija lūguši piešķirt kompensāciju, un Tiesa secināja, ka nepastāv īpaši apsvērumi, kādēļ tai par spīti šāda lūguma neesamībai būtu jāvērtē nepieciešamība iesniedzējiem piešķirt kompensāciju, tādēļ iesniedzējiem kompensācija netika piešķirta.

Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2021.gada 21.septembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (73105/12) un sprieduma pasludināšanas datums (21/09/2021).

Fakti lietā Bērziņš un citi pret Latviju

2004.gada novembrī iesniedzēji iegādājās nekustamo īpašumu “Liezeri”, 2005.gada 6.janvārī nostiprinot īpašuma tiesības uz to zemesgrāmatā. 2005.gada rudenī pirmais iesniedzējs, apskatot īpašumu, konstatēja, ka tas ir iežogots un tajā ir uzstādīta zīme ar aizliegumu ieiet teritorijā. Atbildot uz iesniedzēju lūgumiem sniegt informāciju, 2005.gada 17.novembrī Garkalnes novada dome paskaidroja, ka, pamatojoties uz 2003.gada 23.jūlija grozījumiem Aizsargjoslu likumā, ap ūdens ņemšanas vietām ir noteikta stingra režīma aizsargjosla, tādēļ, ņemot vērā, ka viņu nekustamais īpašums ietilpst ap ūdens ņemšanas vietai noteiktajā aizsargjoslā, šī teritorija ir iežogota. Pirmais iesniedzējs vairākkārt lūdza Garkalnes novada domei žogu noņemt vai piešķirt līdzvērtīgu meža zemes gabalu, taču tas netika izdarīts.

2007.gada 8.jūnijā pirmais iesniedzējs uzzināja, ka, pamatojoties uz Garkalnes novada domes 2006.gada 28.jūnija lēmumu, īpašums kā stingra režīma aizsargjosla ap ūdens ņemšanas vietām ir iekļauts Garkalnes novada domes teritorijas plānojuma 2006-2016 projektā. Tādēļ 2007.gada 11.jūnijā pirmais iesniedzējs vērsās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (turpmāk VARAM), norādot, ka viņa īpašumam noteiktie ierobežojumi būtu kvalificējami kā īpašuma de facto atsavināšana un esot pretrunā Aizsargjoslu likuma 33.panta otrajai daļai, jo viņš netika iesaistīts lēmuma par aizsargjoslas noteikšanu pieņemšanas procesā. 2007.gada 19.jūlijā VARAM sniedza atbildi, skaidrojot, ka, attiecīgā zemes gabala statuss tika noteikts, pamatojoties uz Aizsargjoslu likuma 33.panta pirmo daļu un nevis uz Garkalnes novada domes lēmumu. Savukārt attiecībā uz pirmā iesniedzēja tiesībām tikt iesaistītam lēmuma pieņemšanas procesā VARAM norādīja, ka attiecīgā Aizsargjoslu likuma norma stājās spēkā 2005.gada 15.jūlijā un nav piemērojama ar atpakaļejošu spēku.

2007.gada 11.jūnijā pirmais iesniedzējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt Garkalnes novada domes 2006.gada 28.jūnija lēmumu, atjaunot īpašuma “Liezeri” iepriekšējo tiesisko statusu un noņemt ierobežojošo žogu vai kā alternatīvu piešķirt viņam līdzvērtīgu zemes gabalu, kā arī piešķirt kompensāciju par nemantisko kaitējumu, bet otrais un trešais iesniedzējs vēlāk strīdā iesaistījās trešo personu statusā.

2009.gada 23.novembrī Administratīvā rajona tiesa atcēla Garkalnes novada domes lēmumu, uzlika Garkalnes novada domei pienākumu atvainoties iesniedzējiem un SIA “Rīgas ūdens” – noņemt žogu, bet noraidīja prasību par nemantisko kaitējumu. Savukārt 2010.gada 2.decembrī Administratīvā apgabaltiesa atzina Garkalnes novada domes lēmumu par prettiesisku, noraidīja prasību par kompensāciju par nemantisko kaitējumu, bet jautājumu par žoga noņemšanu atzina par neizskatāmu šīs prasības ietvaros, jo žogs tika uzbūvēts vēl pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, pamatojoties uz Garkalnes novada domes teritorijas plānojumu 2006-2016. 2012.gada 8.maijā Augstākās tiesas Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā par kompensāciju par nemantisko kaitējumu un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā. Vienlaikus 2012.gada 15.maijā, pamatojoties uz minēto Senāta spriedumu, iesniedzēji lūdza Rīgas domei un SIA “Rīgas ūdens” piešķirt viņiem līdzvērtīgu zemes gabalu. 2012.gada 4.jūlijā Rīgas dome atbildēja, ka līdzvērtīgu zemes gabalu nevar piešķirt, jo tiek izstrādāti grozījumi Aizsargjoslu likumā, kas noteiks kompensācijas saņemšanas kārtību par īpašuma de facto atsavināšanu. 2013.gada 24.aprīlī Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka Garkalnes novada dome ir pieļāvusi procesuālos pārkāpumus, neinformējot un neuzklausot iesniedzējus par lēmumu, ar kuru noteikti ierobežojumi iesniedzēju īpašumam, tomēr šie procesuālie pārkāpumi tika atzīti par nebūtiskiem, jo tie neietekmēja lietas iznākumu. Līdz ar to iesniedzēju prasība par kompensāciju par nemantisko kaitējumu tika noraidīta.

Paralēli iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā, lūdzot atzīt Aizsargjoslu likuma 33.panta otro daļu un 39.panta 1.punktu, Ministru kabineta 2004.gada 20.janvāra noteikumu Nr.43 „Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika” (turpmāk MK noteikumi) 9. un 11.punktu un Garkalnes novada domes 2009.gada 16.decembra saistošo noteikumu Nr.23 „Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk Saistošie noteikumi) daļu, ar kuru nekustamajam īpašumam „Liezeri” tika noteikts zemes lietošanas tiesību apgrūtinājums visā platībā par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 105.pantam. 2011.gada 13.jūnijā Satversmes tiesa atteicās ierosināt lietu, konstatējot, ka sūdzība nebija pamatota tiktāl, cik iesniedzēji apstrīdēja attiecīgās Aizsargjoslu likuma un MK noteikumu normas, savukārt attiecībā uz Saistošajiem noteikumiem Satversmes tiesa secināja, ka iesniedzēji nebija ievērojuši konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu.

 


Preses kontaktiem:
Komunikācijas grupa
Krišjāņa Valdemāra iela 3, Rīga, LV-1395
Tālrunis: (371) 67016 272;
Fakss: (371) 67828 121
E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Mājaslapa: www.mfa.gov.lv
Seko līdzi Ārlietu ministrijai: twtricon-facebookicon-flickricon instagramytb

baneris final vestniecibam Pierakstīties uz Ārlietu dienesta ziņu saņemšanu e-pastā