Nams Teņa kalna ielā 10
Īss vēsturisks apskats

Gints Jegermanis

Latvijas vēstnieks Igaunijā (1998 - 2001)

Vēstniecības ēka atrodas uz viena no augstākajiem Tallinas pakalniem. Ceļš gar to jau izsenis vedis gan citā kalnā, pašā Tallinas sirdī – Domkalnā, gan Rīgas virzienā. Tāpēc šī ēka, ko var saukt par Latvijas māju, atrodas ļoti simboliskā vietā, kurai ir ciešs sakars ar Tallinas veidošanās vēsturi. Arī pašas ēkas pagātne ir bijusi daudzu pārmaiņu pilna.

Nonācis Tallinā 1998. gadā, sāku dzīvot Latvijas īpašumā, kurš skaitījās svaigi restaurēts. Tomēr kā jau katrā mājā, arī šī prasīja lielu uzmanību un gādību. Drīz secināju, ka ir bijis laiks, kad Latvija atguva savus īpašumus ārzemēs; tam sekoja īpašumu atjaunošanas laiks. Man gadījās strādāt Tallinā laikā, ko nodēvēju par Latvijas īpašumu sakopšanas laiku. Tas, reiz sācies, gan nekad nebeigsies.

Sākot interesēties par vēstniecības ēkas pagātni, 1998. gadā no saviem darbiniekiem dzirdēju nostāstu, ka šo ēku cēlis kāds vācu augstmanis savai mīļākajai. Nostāsts ir gana romantisks un labi saskan ar ēkas veidolu. To bieži izmantoju, stāstot un izrādot viesiem vēstniecības telpas. Tomēr ciemiņu jautājumi rosināja domāt par ēkas pagātni un pamudināja uzsākt atbilžu meklējumus.

Tā kā vēstniecības ēkas sakopšana prasīja no manis daudz iedziļināšanās un nemitīgu līdzdarbošanos, es ļoti "satuvinājos" ar šo māju, kļuvu par tādu kā viņas radinieku. Ilgu laiku meklēju citu palīdzību ēkas vēstures izzināšanai, tomēr beigu beigās ķēros pats pie lietas.

Atbildes uz dažiem jautājumiem neesmu atradis, tomēr ceru, ka šis apkopojums dod labu ieskatu par to, kā Teņa kalna galā radās Tjūdoru piļu stilā celtā māja un kas ar to laika gaitā atgadījies.

Tallinā ir vairāki kalni jeb pauguri. Domkalns (Toompea) un Teņa kalns (Tõnismägi) atrodas viens otram līdzās, tagad tos šķir ieleja. Kādreiz tā nebija. Tad, kad dāņi 13. gadsimtā Domkalnā sāka celt savu cietoksni, šis kalns un pārējā sauszeme bija savienoti ar kalnu grēdu. Agrākā jūra ap Domkalnu bija sen jau izžuvusi vai atkāpusies, tās vietā pletās siena pļavas. Cietokšņa labākai aizsardzībai bija nepieciešams grēdu šaurākā vietā pārcirst, tāpēc to pakāpeniski piecu gadsimtu gaitā noraka.

Domājams, ka 14. gadsimta beigās grēdas dienvidu nogāzes augstākajā vietā tika uzcelta kapela, kas tika veltīta Svētajam Antonijam. Tā grēda ieguva savu nosaukumu: Antonija kalns, kas igauniski pielāgots kā Tõnismägi jeb Teņa kalns^[2]. Nav tieši skaidrs, kāds sakars askētiskā dzīves stila svētajam ar šo vietu. Tā kā tobrīd Teņa kalna dienvidu nogāze bija klāta ar ozolu birzi vai mežu, var pieļaut, ka tur ir bijusi igauņu svētvieta. Kā zināms, katoļu baznīca šādās vietās centās celt savas kapelas.

Tallinas vēstures pētnieks Valdeko Vende uzskata, ka kalna vārda izcelsmes sakarā varētu izdarīt divus pieņēmumus. Ņemot vērā to, ka Svētais Antonijs cita starpā bija arī nabago un ubagu aizstāvis, var domāt, ka kapela un ap to bijušie kapi tika paredzēti Domkalna kopienas nevācu iedzīvotāju vajadzībām. Otrs pieļāvums ir saistīts ar citu Svētā Antonija pienākumu aizsargāt cilvēkus pret mēri un citām ļaunam ligām. Iespējams, ka pēc kārtējās mēra vai baku epidēmijas Teņa kalnā apbedīti šo slimību upuri no Domkalna. Kapela savukārt uzcelta apbedījumu vietā, lai svētais pasargātu pārējos no slimību izplatības.

Kopš 14. gadsimta Teņa kalns piederēja Domkalna administratīvajai pārvaldei, jo no tā veda galvenais ceļš uz cietoksni. Lielo aizsardzības nocietinājumu būvniecības laikā, 17. gadsimta beigās, kad tika uzslieti Zviedru un Ingeru bastioni, to priekšā izveidojās plaši aizsardzības grāvji. Starp bastioniem tika uzcelts 120 metru garš koka tilts. 19. gadsimta vidū tilts bija nolietojies un 1858. gadā to nojauca. Trīs gadus vēlāk tā vietā tika izbūvēts ceļš jeb tagadējā Toompea iela.

Par Teņa kalna sākotnējo apbūvi trūkst ziņu. Tomēr tiek uzskatīts, ka tas ir bijis apdzīvots jau pirms dāņu ierašanās. 13. un 14. gadsimtā tur noteikti bija mājas, tomēr karos tās allaž tika nosvilinātas. No Zviedru laiku plāniem var redzēt, ka uz kalna bija izveidojies plašs ielu tīklojums. Galvenā satiksme noritēja pa tagadējo Tõnismägi ielu. 18. gadsimtā Teņa kalnā atradās pilsētas turīgo iedzīvotāju dārziņi un vasaras mājas.

Tõnismägi ielas apbūve mūsdienu apveidus iegūst 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta pirmajā pusē. Ilgu laiku ievērojamākā ielas celtne bija vēja dzirnavas, kas tika nojauktas 1881. gadā. To vietā 1882. gadā tika uzsliets ūdenstornis, kas apgādāja ar ūdeni Domkalnu un Kārļa gatvi. Teņa kalnā atradās vairākas aizbildniecības jeb veselības aprūpes iestādes. 1886. gadā tika pabeigta ēka, kurā izvietojās neredzīgo aprūpes iestāde. Šī celtne un ūdenstornis joprojām atrodas blakus vēstniecībai.

Grāfs Nikolajs Stenboks (Nikolai Graf Stenbock; 1840-1902) ir vēstniecības ēkas pirmais īpašnieks. Viņa tēvs grāfs Karls Magnuss Stenboks (Karl Magnus Graf Stenbock; 1804-1885) Kazaņā bija policists, kad 1849. gadā mantoja no sava brālēna Ludviga Kolgas majorātu netālu no Tallinas. Karls Magnuss Stenboks ar savu ģimeni 1850. gadā pārceļas uz Kolgu.

Lai gan pēc majorāta likumiem īpašuma pārvalde parasti tiek uzticēta īpašnieka vecākajam dēlam, tomēr jau no 19. gadsimta 60. gadu vidus ar lielo īpašumu pārvaldīšanu sekmīgi nodarbojas Nikolajs (viņš 9 bērnu ģimenē ir ceturtais bērns). Ir zināms, ka Nikolajs Kolgā nodarbojās arī privāti ar vistu audzēšanu, olas pārdodams Tallinas smalkajām konditorijām. Tāpat Nikolajam piederēja ceplis Loksā.

Tēvs Karls Magnuss 1885. gadā mirst. Kolgas majorātu mantoja viņa vecākā dēla, nelaiķa Eriha (Erich; 1834-1861) vecākais dēls Eriks (Eric; 1860-1895), kurš, ieradies no Anglijas, nevarēja satikt ar Nikolaju. Ziedojis daudzus gadus Kolgas majorāta labā, nespēdams pieņemt Erika saimniekošanas stilu, Nikolajs ar savu ģimeni 1886. gadā pārceļas uz dzīvi Tallinā. Acīmredzot tas ir pamudinājums celt savu māju.

Grāfs Stenboks ceļ savu māju

1888. gada 11. aprīlī grāfs Nikolajs Stenboks raksta Tallinas pilsētas valdei lūgumu atļaujai uz sev “piederošā mantotā gruntsgabala, (...) celt divstāvu akmens dzīvojamo ēku un koka piebūvi ar brandmūri pie kaimiņu robežas...”^[4]. Vēstulei, tiek pievienoti arī celtniecības plāni divos eksemplāros, apliecība par grunti, kaimiņos esošās neredzīgo iestādes izziņa un celtniecības darbus vadošā arhitekta atzinums. Pēdējā dokumentā^[5], kas datēts ar 08.04.1888., arhitekts Konstantins Vilkens (Wilcken) apņemas minētās būves vadību un ir atbildīgs par būvdarbu veikšanu saskaņā ar plānu.

Būvinženieris K. Vilkens, kas 1879. gadā ieguva tiesības projektēt mājas Tallinā, bija ražīgs un līdz 1905. gadam esot uzcēlis vairākus simtus ēku^[6].

Ēkas projekta zīmējums^[7] arī parakstīts ar to pašu datumu jeb 8. aprīli. Tā var domāt, ka Vilkens un Stenboks par ēkas veidolu vienojušies 1888. gada pirmajā pusē. Ēkas celtniecības gaitā rodas vajadzība pēc vēl vienas piebūves^[8], kas vēlākos gados tiek izmantota kā garāža.

Vilkena projekts, historicisma paraugs Tallinā, tiek īstenots 1890. gada vasarā, kad Nikolaja Stenboka ģimene ievācas jaunajā ēkā^[9]. Lai gan ēka savas pastāvēšanas laikā ir pieredzējusi dažādas pārbūves un izmaiņas, tomēr var droši teikt, ka Stenboka un Vilkena auklējums, tagadējā Latvijas vēstniecības ēka, savus galvenos vaibstus ir saglabājusi.

Ēka ir celta no sarkaniem ķieģeļiem, kas nav Tallinai raksturīgi. Var pieļaut, ka sarkano ķieģelu izvēli noteica apstāklis, ka Nikolajam Stenbokam Loksā piederēja ienesīgs ceplis^[10].

Līdz šim nav izdevies atrast jebkādas liecības par ēkas sākotnējo iekārtojumu un interjeru. Tomēr drīz vien pēc ievākšanās Stenboks šo ēku pārdod, lai pamestu Tallinu un dotos prom uz Zviedriju. T. fon Bodisco savā grāmatā min, ka Nikolajs Stenboks 1891. gada maijā pārcēlies uz Zviedriju, jo baidījies, ka viņa bērni cietīs no rusifikācijas^[11].

Par ēkas otrajiem īpašniekiem nav izdevies atrast pietiekami daudz ziņu. No pirkšanas-pārdošanas līguma^[12] top zināms, ka Nikolajs Stenboks 1891. gada 19. jūlijā pārdod sev piedorošo nekustamo īpašumu Tõnismägi 10 ar visām ēkām un bez parādiem Marijai Knipferei (meitas vārdā Koha, Maria Knüpffer, Koch) par 32 000 rubļu.

Marija Knipfere 1922. gada 30. jūnijā dāvina šo nekustamo īpašumu savam dēlam Artūram Knipferam (Arthur Knüpffer). Dāvinājuma līgumā ^[13] teikts, ka īpašums tiek dāvināts 800 000 Igaunijas marku vērtībā. Vienlaikus A. Knipfers pārņem visus ar šo īpašumu saistītos hipotekāros parādus; atbilstoši obligācijām Knipfera parādi ir: Aleksandram Melnicam (Alexander Mellnitz) 200 000 un 200 000 Igaunijas markas; Oto Egersam (Otto Eggers) 100 000 Igaunijas markas un Artūram Tilkam (Arthur Tilk) 50 000 un 50 000 Igaunijas markas. Līgumā norādīts, ka tikmēr, kamēr Marija Knipfere ir dzīva, bez viņas atļaujas atsavināt vai ieķīlāt īpašumu aizliegts. Pārdodot šo īpašumu Latvijai ^[14], uz līguma parakstās gan māte, gan dēls.

Lai gan Igaunijas arhīvos nav saglabājušās izsmeļošas liecības par Knipferu ģimenes īpašuma apsaimniekošanu un ēkas pārbūvēm, tomēr Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir fotoattēli ^[15], no kuriem var spriest par ēkas iekārtojumu tās pārdošanas laikā un pirms pielāgošanas sūtniecības vajadzībām.

1930. gada martā Igaunijā savu darbību sāk sūtnis Kārlis Zariņš^[16]. Jaunais Latvijas pārstāvis tūlīt atskārst, ka sūtniecības telpas^[17]Suur Tatari ielā 32 un 34 nav piemērotas Latvijas vajadzībām. K. Zariņa labs draugs Arturs Bērziņš atmiņās raksta: “Tas bija labs iegansts igauņu preses īgniem un zobgalīgiem pārmetumiem un norādījumiem, ka latviešiem gan būtu bijis sen laiks padomāt par savas sūtniecības pieklājīgākām reprezentācijas telpām, kā to ir darījuši igauņi Rīgā, šīm vajadzībām iegūstot pat piecstāvu mūŗa namu.”^[18]

Sūtnim Zariņam izdodas pārliecināt valdību par jaunas ēkas iegādes lietderību. Jau aprīļa sākumā tiek veikta pirmā Tallinas nekustamo īpašumu apskate, kurā piedalās arī Latvijas Republikas Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš, kas tobrīd ir vizītē Igaunijā. Ministru prezidents 1930. gada 9. aprīlī savā ziņojumā Ministru kabinetam, Finanšu ministrijai un Valsts kontrolei atzīst: “Tagad, sakarā ar sabiedrībā nobriedušo domu, ka Igaunijā piekopjama aktīvāka politika un ar jauna sūtņa iecelšanu Tallinā arī nama iegādāšanas jautājums top akūts.”^[19]

Jau pirmajā apskatē Knipfera nams starp trīs citiem namiem tiek minēts kā vispiemērotākais. H. Celmiņš aicina izveidot lietpratēju komisiju no Finanšu ministrijas, Valsts kontroles un Būvniecības pārvaldes pārstāvjiem viņu nosūtīšanai uz Tallinu.

Valdības komisija uzturas Tallinā 15. un 16. aprīlī, apskatot pavisam 7 ēkas^[20]. Komisijas ziņojumā ēka Tõnismägi 10 raksturota šādi: “Gruntsgabals atrodas pilsētas centrā netālu no pilskalna. Nams atrodas kalnā ar skaistu skatu no nama torņa uz ostu un pilsētu. Nams celts apm. 40 gadus atpakaļ un samērā labi uzturēts. Namā atrodas divi dzīvokļi, katrs no 7 istabām ar virtuvi, vannas istabu un apkalpotāju istabu. Bez tam pagrabā izbūvēts sētnieka dzīvoklis no 1 istabas un virtuves, veļas mazgātava un vīna pagrabs. Ēkas dārza pusē piebūvēta 2 stāvu veranda, apakšējā stāvā – mūŗa atklāta, augšējā – koka slēgta. Jumta stāvā un tornī izbūvētas 2 istabas. (...) Bez tam uz gruntsgabala atrodas mūŗa garāžas.”^[21] Komisija ir veikusi vairāku namu izvērstu novērtējumu, tomēr jau pašā sākumā sūtnis Zariņš atbalsta pašreizējās vēstniecības ēkas iegādi^[22]. Kā otra iespēja tiek apsvērta 4 stāvu ēkas iegāde tieši pretī pāri ielai Tõnismägi 5a. Lai gan šis nams, kā tiek norādīts, dotu iespējas izvietot sūtniecību pirmajā stāvā, savukārt otrajā ierīkot dzīvokļus sūtniecības darbiniekiem, bet pārējo ēku izīrēt un ar to pelnīt, tomēr Ārlietu ministrija vairāku apsvērumu dēļ šo ideju neatbalsta^[23].

Diezgan drīz, 06.05.1930., valdība izšķiras par labu Knipfera namam, piešķirot Ls 200 000 ēkas iegādei un remontam^[24]. 12. maijā H. Celmiņš paraksta pilnvaru Nr. AP 33^[25], ar kuru sūtnim Zariņam tiek uzticēts nopirkt Knipfera namu.

1930. gada 20. jūnijā Kārlis Zariņš kā pilnvarotais pārstāvis un Arturs Knipfers un Marija Knipfere kā īpašnieki paraksta ēkas pirkšanas pārdošanas līgumu^[26] par summu EEK 115 000. Tā paša gada 26. jūlijā Latvijas valsts īpašums tiek nostiprināts zemesgrāmatā^[27].

Pārbūve

Ēka ir ļoti īpatnēja un tai nepieciešama pārbūve, lai to pielāgotu sūtniecības vajadzībām. Šīm telpām ir jāuzrunā apmeklētāji tā, lai tie justu Latvijas gaisotni.

Kārlis Zariņš atrod veiksmīgu risinājumu piesaistot pārbūves projektam divus spožus arhitektus, kas abi tiek uzskatīti par sava laika dižgariem gan Latvijā, gan Igaunijā. Proti, visus pārbūves darbus vada igauņu arhitekts Karls Burmans, bet Eižens Laube, vairākkārt braukdams uz Tallinu, konsultē, lai “...izceltu latvju mākslas īpatnības... ”^[28] K. Burmana ēkas pārbūves projekts nav saglabājies^[29], tomēr zināmu ieskatu par veikumu var gūt, salīdzinot fotoattēlus pirms un pēc pārbūves. Nozīmīga loma būs bijusi profesora E. Laubes padomiem. Piemēram, ir skaidri zināms, ka ēkas reprezentāciju lielās zāles galīgais veidols tapis pēc Laubes ierosinājuma^[30]. 30. gados šī zāle tika izmantota kā sūtņa salons.

Jaunā sūtniecības ēka telpu ziņā ir divreiz lielāka, kas rada jaunas vajadzības. Sūtnis Zariņš 1930. gada 5. septembrī raksta Ministru prezidentam Celmiņam: “No tā mēs redzam, ka par jaunu nāk klāt 6 istabu apmēbelēšana, pie kam jāaizrāda, ka vecā dzīvokļa uz Tatāru ielas mēbeles nav piemērotas jaunajā dzīvoklī, jo pēdējā istabas ir daudz lielākas.”^[31] Bez mēbeļu iegādes ir nepieciešams veikt daudz citu ēkas labiekārtošanas darbu.

Sūtņa K. Zariņa meita Marianna Zariņa^[32], palīdzēdama man no sava arhīva sameklēt fotogrāfijas, telefonsarunā norādīja, ka tagad ir grūti pateikt, vai attēlos redzamās mēbeles piederēja Latvijai, vai sūtnim, jo Zariņi sūtniecībā izmantoja daudz savu mēbeļu.

Nobeidzot savu 5. septembra lūguma vēstuli ministru prezidentam, sūtnis piebilst: “Ņemot vērā, ka ir iegādāts jauns ļoti glīts sūtniecības nams, par ko visi igauņi ļoti priecājas, ir nepieciešami, lai dzīvoklis būtu pieklājīgi mēbelēts. Man ir jāaizrāda, ka ļoti daudz mēbeles, kā tepiķi, gleznas, klavieres, daudz sīkas sudraba lietas, kā arī vienas istabas iekārta ir mans personīgs īpašums, bet atrodas sūtniecības lietošanā, kas atvieglina valsts budžetu. Lielākas summas no sūtņa prasīt nevar. Ceru, ka piekritīsiet pieprasītām summām.”^[33]

Lai gan ēkas pārbūves darbi nav pilnībā veikti, tomēr jau nepilnu gadu pēc to uzsākšanas sūtniecība ir gatava oficiālai atklāšanai. Ēka ir mainījusi ne tikai saimniekus bet tās pārveide ir devusi tai jaunu elpu.

“Ar to bija dots gandarījums igauņu sabiedrībai, kurā pēc tam dzirdēti ar labpatiku teikti vārdi: “Tā ir labi. Domkalnā atrodas Igaunijas valdības citadele, Teņa kalnā tagad nometne latviešiem.” Tā nebija teikts bez savas nozīmes. Abi “cietokšņi” patiesi atradās viens otram pretī, abos augstākajos Tallinas uzkalnos, kurus vienu no otra šķīra tikai padziļa ieleja.”^[34]

Igauņu avīze Waba Maa 7. jūnijā rakstā “Svētdien Latvijas sūtn. mājas iesvētīšana”^[35] ziņoja:

“Svētdien, pulksten ½ 9 vakarā notiks Tõnismägi Nr.10 esošās Latvijas sūtniecības iesvētīšana. (...) Latvijas sūtnis K. Zariņš šim gadījumam ir ciemos aicinājis pāri par 200 igauņu darbinieku, tāpat arī Tallinā esošo Latvijas sabiedrisko darbinieku ekskursiju. Citu pulkā mājas iesvētīšanas svētkos piedalās Valsts vecākais, Riigikogu priekšsēdētājs, ministri un diplomātiskais korpuss.

Sūtniecības māja ir glīta ēka ar torni. Apakšstāvā ir telpas sūtniecības kancelejai un sūtniecības sekretāra dzīvoklis, jo augšstāvā atrodas sūtņa dzīvoklis, kas vienlaikus kalpo svinīgo pieņemšanu vajadzībām.

Sūtņa dzīvoklis ir iekārtots gaumīgi, ar atturīgu krāšņumu. Interesanta ir otrajā stāvā esošā priekštlepa, kas ar saviem velvētajiem griestiem atgādina 15. gadsimta izcelsmes esošo piļu priekštelpas. Sūtņa kabinetā ir ozolkoka sienas un kamīns. Kabinetam piederošā mazā istaba ir iekārtota īpašā stilā “Latvijas stūris”, kur pie apmetuma sienām karājas vēsturiskiem motīviem gleznotas Latvijas mākslinieku gleznas; uz grīdas ir latviešu tautiskiem musturiem klāti paklāji.

Zāle ir plaša, tāpat kā visas citas istabas. Visas telpas ir svaigi remontētas. Pie sūtniecības ēkas atrodas liels dārzs, kur ir daudz puķudobju un krūmu.

Latvijas sūtņa jaunais reprezentācijas dzīvoklis ir viens no krāšņākajiem Tallinā.”

Savukārt A. Bērziņš, tobrīd Nacionālā teātra direktors, savās atmiņās raksturo Latvijas sūtniecības ēkas atklāšanas gaisotni: “Šīs iesvētības laikam gan Tallinā bija pirmā tik lielos apmēros ieturēta recepcija Latvijas sūtniecībā, kur draudzīgi satikās igauņu un latviešu valstsvīri un gara darbinieki. Svinībās bija ieradusies igauņu valdība pilnā sastāvā, viss diplomātiskais korpuss, parlamenta vadošās personas, rakstniecības un teātra izcilie pārstāvji, arī sabiedriskās un saimnieciskās aprindas bija jo plaši reprezentētas. Ērtās Latvijas sūtniecības telpas bija stāvgrūdām svētku viesu pilnas. Mani igauņi draugi pārsteigti teica, ka nu te esot visi tallinieši kopā, kam vien kāds vārds igauņu sabiedriskā dzīvē.”^[36]

Latvijas sūtniecība jaunās telpās

Nedēļu pēc vērienīgās atklāšanas Latvijas sūtniecība uzsāka darbu jaunajās telpās. Laikrakstā Waba Maa 14. jūnijā ievietots sludinājums: “Latvijas sūtniecība paziņo, ka, sākot no pirmdienas, 15. jūnija, sūtniecības kanceleja atrodas jaunās telpās Tõnismägi 10. Visa sūtniecība ir tagad no vecajām telpām, kas atradās Suur Tatari 32, uz jaunajām Teņa kalnā pārvesta.”^[37] Kopš šī brīža Latvijas diplomātiska misija Igaunijā savu adresi nav mainījusi, vienīgi laikā no 1940. gada vasaras līdz 1991. gada septembrim Latvijas mājā Tallinā saimniekoja citi.

Par to, kā sūtniecība bija iekārtota, ir saglabājies maz liecību, tomēr jau no dažiem citātiem un fotoattēliem var izveidot priekšstatu par, to kā izskatījušās atsevišķas telpas tūlīt pēc ēkas pārbūves.

1935. gada rudenī žurnāls Huvitav Žurnaal publicē apkopojumu par ārzemju pārstāvniecībām Tallinā. Tajā atrodam arī ieskatu Latvijas sūtniecībā:

“Teņa kalnā, netālu no Francijas sūtniecības, atrodas mūsu savienības valsts Latvijas sūtniecības gotiskajā stilā celtā sarkanu ķieģeļu māja. (...) Māja ir divstāvu un ar mazu skaistu dārzu.

Ir pirmspusdienas darbalaiks, kad ienākam Latvijas sūtniecībā. Sūtnis Roberts Liepiņa kungs atrodas savā darba kabinetā pirmajā stāvā, no kurienes dodamies uz otrā stāva sūtņa dzīvojamajām telpām. Izejam cauri lielai skaistai gotiskā stila zālei, kur tik bieži ir pulcējusies igauņu sabiedrība uz pieņemšanām. Zāle ir iekārtota ar rozā un zili pelēkām zīda mēbelēm. Zāles aizmugurē atrodas mazs zīda salons, kur ir tīra zaļa zīda tapetes un senas rozā zīda mēbeles. No zāles ved arī durvis uz stilīgu ēdamistabu un plašu stikla verandu. Apsēžamies sūtņa kabinetā, brūna koka dēļu panelētā telpā, kuras gotiskie logi ir uz ielas pusi, vairāki lielie plaukti ir grāmatu pilni. ”^[38]

1990. gada vasarā, drīz pēc neatkarības pasludināšanas Latvijas PSR Augstākajā Padomē, no jauna izveidotā Latvijas Ārlietu ministrija meklē cilvēkus, kas varētu pārstāvēt Latviju ārzemēs. Aldis Bērziņš 1991. gadā, kļuvis par Latvijas pārstāvi Igaunijā, uzsāk pārstāvniecībai piemērotas ēkas meklējumus. Patiecoties laimīgai nejaušībai viņš uzzina, ka Latvijai kādreiz piederējusi sūtniecības ēka Tõnismägi 10. Sarunas ar Igaunijas jauno valdību Edgara Savisāra vadībā par ēkas atgūšanas iespējām ne uzreiz dod vēlamo rezultātu, tomēr 1991. gadā Latvijas pārstāvniecībai tiek atļauts iemitināties vienā telpā, kas tagad ir vēstnieka kabinets.

Drīz pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un starptautiskās atzīšanas, 1991. gada 19. septembrī Tallinā ar oficiālu vizīti ierodas Latvijas Republikas Ministru prezidents Ivars Godmanis. Pirms premjera ierašanās A. Bērziņš lūdz atļauju ēkas saimniekiem, Koru apvienībai, izkarināt pie ēkas Latvijas karogu. Tā pēc daudziem gadiem šī ir pirmā diena, kad Latvijas karogs atkal plīvo pie Latvijas mājas Tallinā.

Viesojoties šajā ēkas telpā, Godmanis, saskandinādams glāzes ar igauņu premjeru Savisāru, paziņo, ka ar šo brīdi Latvijas vēstniecība Igaunijā tiek oficiāli atklāta. Tomēr šis tosts piepildās nedaudz vēlāk, jo vēstniecība oficiāli tiek atklāta 1992. gada februārī. Pilnībā telpas savā pārvaldījumā vēstniecība iegūst gan tikai pāris gadus vēlāk, kad sākas ēkas remonts un daļēja pārbūve.

Lai gan arhīvos ir saglabājušies dažādi materiāli par šīs ēkas rekonstrukcijām, tomēr neviens no tiem nedod pilnīgu ieskatu par pārmaiņām laika gaitā. Vislabāko priekšsstatu var iegūt, salīdzinot dažādu gadugājumu fotoattēlus.

Pirmajā stāvā tika iekārtoti darba kabineti un izbūvēta konsulārās nodaļas pieņemšanas telpa. Pirmā stāva centrālā telpa, kas ved uz vēstniecības dārzu, tika paplašināta uz ārējās verandas rēķina. 2001. gadā šai telpā tika iekārtota vēstniecības bibliotēka.

Vēstniecības otrajā stāvā ir iekārtotas greznas reprezentācijas telpas. Lielā zāle ir restaurēta atbilstoši 1931. gada iekārtojumam, tolaik sūtņi to lietoja kā savu salonu. Savukārt telpa ēkas tornī ir izveidota ziemeļu jūgendstilā, kāda tā acīmredzot bija 19. gadsimta beigās. Ēkas dārza pusē izvietotās telpas ir stipri cietušas, tāpēc to pirmskara izskatu nav izdevies atjaunot. Piemēram, ēdamzāles griesti bija paslēpti zem citiem griestiem. Savukārt sienu paneļi ir tik stipri bojāti, ka tos līdz šim nav bijis iespējams atjaunot.

Vēstniecībā atrodas vērtīgas mēbeles, kas ir darinātas 20. gadsimta 30. gados pēc slavenā latviešu mākslinieka Anša Cīruļa metiem. Šīs mēbeles Latvijas Ārlietu ministrija iegādājās 90. gadu sākumā. Mēbeles saudzīgi atjaunotas 2010. gadā.

1999. gada vasarā vēstniecības pagalmā pēc daiļdārznieka Jāņa Sirlaka projekta tika iekārtots vēstniecības dārzs. Gadu vēlāk ēkas fasādei dārza pusē tikai nomainītas ārējās durvis, lai no bibliotēkas telpas būtu redzams dārzs.

2001. gadā vēstniecība restaurēja parādes ieejas vējtvera durvis un virs tām novietoto bareljefu. Restaurācijas izpētes darbos noskaidrojās, ka šīs durvis ir darinātas 19. gadsimtā. Šis fakts ļauj domāt, ka tās ēkas pirmsākumos ir bijušas ēkas galvenās ieejas durvis, jo tagadējās ārdurvis tika ieliktas sūtniecības pārbūves laikā 1931. gadā. Ēkas ģerboņa vai bareljefa izcelsme nav pilnībā noskaidrota, tomēr gadaskaitlis un iniciālis “K” norāda uz to, ka šis bareljefs ir tieši saistīts ar Knipferu ģimeni.

Pēcvārda vietā

Vēstniecības nams šodien

Kārlis Eihenbaums

Latvijas vēstnieks Igaunijā (2008 - 2013)

Paldies vēstniekam Gintam Jegermanim par rūpīgo nama vēstures izpēti. Tiešām nama sakārtošanas darbs nekad nebeigsies. Mums vēl tāls ceļš ejams.

Tā arī tagad, mūsu pienākums pret Latvijas valsts dibinātājiem ir šo Latvijas namu, dažreiz pat sauktu par Sarkano pili Tallinā pienācīgi uzturēt, lai par latviešiem mūsu tuvākie kaimiņi, vienotā liktens brāļi – igauņi, runātu ar lepnumu. Karu un pēckara peripetiju rezultātā mūsu rīcībā ir nonākuši tikai 3 no tiem īpašumiem, ko tik tālredzīgi bija iegādājusies Latvijas valsts pagājušā gadsimta 20. - 30. gados, un vēstniecība Tallinā ir viens no tiem.

Piedāvājam ieskatu vēstniecības namā šodien, kurā 2010. gadā veikta rūpīga vēsturisko, pēc Anša Cīruļa metiem 20. gadsimta 30. gados veidoto mēbeļu restaurācija. Mēbeles nacionāli romantiskā stilā no Karēlijas "liesmojošā" bērza bija pasūtījis "saldumu karalis", rūpnieks Vilhelms Ķuze, saukts arī par "šokolādes Ķuzi", bet mums labāk zināms kā mūsu lepnuma - fabrikas "Laima" īpašnieks. 90. gadu vidū tās iegādājās Ārlietu ministrija no komponista Gunāra Ordelovska ģimenes.

2010. gadā restaurētas arī citas vēsturiskās mēbeles, kas pārdzīvojušas dažādus režīmus un atšķirīgas modes tendences. Tagad mūs priecē gan elegants 18. gsadsimta salona galdiņš ar unikālu keramisku virsmu, gan grezns, kokgriezumiem bagāts galdiņš no 19. gadsimta, kā arī vairāk kā 100. gadīgs rakstāmgalds, kas pirmajiem pēckara atjaunotās Latvijas vēstniekiem kalpoja par uzticamu darba rīku.

Vēstniecības arhīvā atrastā, laika un cilvēku nesaudzētā fotogrāfija "Sagaidot Igaunijas delegāciju 1933. gada 17. novembrī Rīgā uz Latvijas 15. gadadienas svinībām", tagad priecē visus apmeklētājus un liek straujāk iepukstēties ikkatrai igauņa sirdij, izlasot "Elagu Eesti" – "Lai dzīvo Igaunija!" uz Rīgas vecās dzelzceļa stacijas fasādes. Unikālo fotogrāfiju, pateicoties lieliskajai sadarbībai starp Latvijas vēstniecību, Latvijas Nacionālo bibliotēku un tās direktoru Andri Vilku, bez atlīdzības restaurēja Igaunijas Nacionālās bibliotēkas eksperti 2009. gadā.

Kopš 2011. gada, Latvijas vēstniecība lepojas arī ar unikālu, izohēlijas tehnikā veidotu, leģendārā fotomākslinieka Jāņa Gleizda darbu "Daugava", kas fiksējis mūsu likteņupi pirms Rīgas HES ezera izveides.

2010. gadā vēstniecība kļuva par savdabīgu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Tallinas filiāli. Pateicoties vēstniecības sadarbībai ar LNMM direktori Māru Lāci un viņas kolēģiem, vēstniecības apmeklētājus priecē izcili Latvijas mākslas šedevri. Apmeklētājus patīkami pārsteidz klasiskā modernista Ludolfa Liberta Tallinas vecpilsētas skats, mēģinot atsaukt atmiņā kur tieši tas varētu būt? Liberta šedevrs lieliski sader ar Valda Kalnrozes gleznu "Rīga", kas neliek šaubīties par mūsu Baltijas metropoles skaistumu. Majestātiskā Džemmas Skulmes "Nīceniece" stāsta par latviešu sievietes lepnumu un daili. Leģendārā Leo Svempa "Āraišu ainava" izraisa tikai pozitīvas emocijas un priecē ar Latvijas dabas daudzveidību, kas brīnišķīgi sasaucas ar tukumnieka Anša Artuma krāšņo, nokrāsām piesātināto gleznu "Ziedi".

1. Valdeko Vende. Ununenud Tallinn. – Tallinn, Periodika, 1990. 65.-72. lpp.
2. Dažādos arhīva dokumentos redzams, ka kalns oficiālajā sarakstē ēkas celtniecības laikā vāciski saukts ka Antonis-Berg, bet krieviski – Antonova gora.
3. Par Nikolaju Stenboku trūskt izsmeļošu ziņu. Galvenie fakti savākti no divām grāmatām: Theophile von Bodisco. Versunkene Welten: Erinnerungen einer estländischen Dame. – Weisenhorn, Anton H.Konrad Verlag, 1997, 341 lpp.; Walter von Wistinghausen. Aus meiner näheren Umwelt: Eine estländische Kinderheit vor 100 Jahren. – Tallinn, Avista, 1995, 135 lpp.
4. Nikolaja Stenboka vēstule Tallinas pilsētas valdei – Tallinna Linnavalitsuse Ehitusosakonna arhiiv, Kinnistu Nr. 310, 1. lp.
5. Turpat, 2. lp.
6. To vēstniekam G. Jegermanim apliecināja arhitektūras pētniece Krista Kodres (e-pasts, 13.06.2000.), kas visticamāk to smēlusies no grāmatas Eesti Kunsti ja arhitektuuri biograafiline leksikon. – Eesti Entsüklopeedia kirjastus, Tallinn, 1996, 593. lpp. Savukārt Igaunijas Arhitektūras muzeja direktore Karin Hallas-Murula uzskata, ka Vilkens lielākoties esot projektējis vienkāršas koka ēkas.
7. Tallinna Säästva arengu ja planeerimise ameti tehniline arhiiv, Lietas Nr. 947 (Kinnistu nr. 310), 4.-6. lp.
8. Turpat – 9.-12. lp.
9. Theophile von Bodisco. Versunkene Welten: Erinnerungen einer estländischen Dame. – Weisenhorn, Anton H. Konrad Verlag, 1997, 107. lpp.
10. Turpat, 50.lpp.
11. Turpat, 113.lpp. Nikolajam Stenbokam laulībā ar Magdu Andersu (Magda Anders) ir 6 bērni.
12. Eesti Ajalooarhiiv (EAA) Fonds 2840, n 1, s 536.
13. Turpat. – F 2840, n 1, s 567.
14. Turpat. – F 2840, n 1, s 969.
15. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 2570. fonds, 11. apr., 489. lieta, aploksne 15-57, kur ir 15 fotoattēli no sūtniecības Tallinā, katram attēlam otrā pusē sūtņa K. Zariņa skaidrojumi.
16. Līdz 1921. gadam, kad Latvija starptautiski tika atzīta de-jure, Latviju Igaunijā pārstāvēja Jānis Ramans (1918. g. decembris - 1919. g. augusts), Markus Gailītis (1919. g. decembris - 1920. g. jūlijs), Jānis Stalbovs (1920. g. jūlijs – 1921. g. maijs). Pirmais Latvijas ārkartējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Igaunijā bija Jānis Seskis, kurš pieredzēja jaunajām valstīm grūtās atjaunošanās un abu valstu sarežģijumiem pilno attiecību veidošanās laiku no 1921.gada maija līdz 1929. gada oktobrim.
17. Sākotnēji (1918-1922) Latvijas pārstāvniecība atradās Domkalnā Kiriku tänav 4-2. Vēlāk, jau Jāņa Seska laikā, sūtniecība iegūst telpas nomaļā vietā Suur Tatari ielā 32 un 34. Tās ir divas koka mājas, kur izvietojas sūtniecības kanceleja un kur dzīvo sūtnis. 1922. gada 9. augustā laikrakstā Postimees parādās ziņa Latvijas sūtniecība plāno pirkt māju: “Latvijas sūtniecība ar Ārlietu ministrijas starpniecību iesniedza Tallinas pilsētas valdībai priekšlikumu atļaut tai Suur-Tatari ielā divas mājas iegūt. Pilsētas valdība ir atbildējusi apstiprinoši.” Lai gan šis apraksts ir veltīts mūsu īpašumam Tõnismägi 10, tomēr ir vērts citēt Postimees tā paša gada 27. septembra ziņu: “Latvijas sūtniecības ēkas pirkšanas jautājums jau tika apspriests pilsētas padomes pēdējā sanāksmē. Tad atļaujas došana tika atlikta, lai savāktu ziņas par to, cik daudz iedzīvotāju ir pirkšanai esošajās mājās. Proti, Latvijas sūtniecība grib pirkt Suure Tartu [avīzē drukas kļūda – G.J.] iel. mājas Nr. 32 un 34. Pilsētas valdības noklausīšanās laikā noskaidrojās, ka tajās mājās dzīvo – vienā 19 un otrā 10 personu. Pilsētas valdība nolēma atļaujas došanas jautājumu padomei atkārtoti apstiprinošu likt priekšā.”
18. Arturs Bērziņš. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā. Rūja, Londona, 1959. (MCMLIX), 201. lpp.
19. LVVA, 2570. f., 11. apr., 42. lieta, 281. lp.
20. Tika apskatītas šādas ēkas: Tõnismägi 10; Tõnismägi 5a; ēka Vene 30 un Uus 19; Lai 45; Roosikrantsi 15 un Harju 45. LVVA, 2570. f., 11. apr., 42. lieta, 266.-268. lp.
21. Turpat. – 266. lp.
22. Turpat. – 270. lp.; ĀM Saimniecības un finanšu nodaļas vadītāja J. Berķa ziņojums.
23. Turpat. – 241. lp.
24. Turpat. – 238. lp.
25. Turpat. – 221. lp.
26. EAA, 2840. f., 1. apr., 567. lieta.
27. EAA, 2840. f., 1. apr., 969. lieta.
28. LVVA, 2570. f., 11. apr., 6. lp.
29. Leo Gens. Karl Burman: Monograafia. Eesti Entsüklopeedia kirjastus, Tallinn, 1998, 258. lpp.
30. LVVA, 2570. f., 11. apr., 42. lieta, 142. lp.
31. Turpat. – 185. lp.
32. Šī apraksta tapšanas laikā Marianna Zariņa dzīvoja Londonā. Viņas rīcībā bija daudzas vērtīgas liecības par Latvijas ārpolitiku. Attiecībā uz vēstniecības ēku Tallinā M. Zariņa 26.01.2001. Gintam Jegermanim raksta: “Sekojot mūsu telefona sarunai, izskatīju vecos albumus un atradu vienu otru fotogrāfiju, kas Jums varētu interesēt. Visas fotogrāfijas varat paturēt, izņemot 1) vēstniecības ēku un 2) K. Zariņa ģimene pie automašīnas, ko labprāt saņemtu atpakaļ.”
33. LVVA, 2570. f., 11. apr., 42. lieta, 186. lp.
34. Arturs Bērziņš. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā. Rūja, Londona, 1959. (MCMLIX), 202. lpp.
35. Pühapäeval Läti saatk. Maja õnnistamine. Saadiku uus esinduskorter on üheks nägusamaks Tallinnas. Waba Maa, 1931. gada, 7. jūnijs, 5. lpp. Pie raksta trīs fotoattēli (K. Zariņa portrets; sūtņa kabinets; sūtņa rezidences zāle).
36. Arturs Bērziņš. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā. Rūja, Londona, 1959. (MCMLIX), 202. lpp.
37. Waba Maa, 1931. gada 14. jūnijā, Nr. 137, 3. lpp.
38. Huvitav Žurnaal, 1935, Sügis, 15. lpp.