Vēstniecības apkārtne

Blakus vēstniecībai atrodas Lielā un Mazā Haritoņevskij šķērsiela. Šo ielu krustojumā, pretī Svētā Haritoņija (Cerkovj v im. sv. Haritoņija Ispovedņika) baznīcai reiz stāvēja maza, ar dēļiem apsista koka mājiņa. Šo mājiņu dēvēja par „Larinu mājiņu” un visticamāk, ka romānā “Jevgēņijs Oņegins” Puškins tieši uz šejieni atveda Tatjanu ciemos pie tantes. Tādēļ, ka Puškins šo vietu mīlēja jau kopš bērnības. Šajā apkārtnē Puškina ģimene dzīvoja samērā ilgu laiku – no 1801. - 1808. gadam. Tepat blakus, kur šobrīd atrodas Čapligina iela, dzīvoja Puškina vecmāmiņa. Pa šīm ieliņām mazais Aleksandrs bērnībā pastaigājās ar savu auklīti. Šajā Maskavas rajonā un ieliņās formējās Puškina raksturs un personība.

Šis apvidus bija labi pazīstams viduslaiku krievu galvaspilsētā. Te tecēja Černogrjazkas avotiņš, kas deva nosaukumu vienai no vecmaskavas ielām, un ne mazāk pazīstamais Račkas avots, no kura izveidojās dīķis Čistije prudi. Tolaik – 17. gs., starp Mjasņickas un Pokrovkas ielām (no pašreizējā Bulvāra loka līdz Zemļanoj val) pletās milzīgi pilij piederoši lauki, kur apmetās cara dārznieki. Šajās teritorijās viņi audzēja dārzeņus un augļus, ko svaigā veidā piegādāja Kremļa galdam. Izņemot pils darbiniekus un dārzniekus, te dzīvoja arī tirgotāji, mācītāji un bajāri. Tieši viņiem šeit tika uzcelta vietējā baznīca.

Šobrīd šajā vietā atrodas skvērs, kurā ir Sergeja Čapligina, kura vārdā ir nosaukta viena no tuvējām ielām, krūšutēls.

Sv. Haritoņija baznīca tika nopostīta 1935. gadā, ikonostasu pārveda uz Svētā Sergija Trijādības klosteri (Pokrovskaja cerkovj Troice-Sergijevoi Lavri), bet tās vietā uzcēla padomju laika tipveida skolas ēku.

Ar šo rajonu ir saistīti arī kanclera A. Bestuževa-Rjumina, rakstnieka A. Suhovo- Kobilina, dzejnieka I. Dmitrijeva, gleznotāja P. Fedotova un ievērojamā krievu vēsturnieka T. Granovska likteņi.

Čapligina ielas vēsture

Čapligina iela atrodas Maskavas centrā, Basmannij rajonā starp Lielo Haritoņevskij šķērsielu un Pokrovkas ielu. Agrāk Čapligina ielu sauca par Maškova šķērsielu, un šāds nosaukums bija radies par godu vienam no šīs ielas 18. gs. namīpašniekiem – Katrīnas I galma galvenajam intendantam Maškovam.

Basmannij rajons izveidots 1995. gadā, tā platība ir 8 km2 un 2010. gadā iedzīvotāju skaits bija 100 tūkstoši.

1942. gadā iela tika pārdēvēta akadēmiķa Sergeja Čapligina (Sergej Aļeksejevič Čapligin) vārdā. S. Čapligins (1869 - 1942) ir viens no mūsdienu aerodinamikas pamatlicējiem un viņš no 1920. - 1941. gadam dzīvoja šīs ielas mājā ar numuru 1 a nelielā dzīvoklī ēkas 2. stāvā. Netālu no ielas sākuma atrodas skulptora Z. Viļenska veidots S. Čapligina marmora krūšutēls.

1911. gadā arhitekta G. Geļriha celtajā Čapligina ielas 1 a namā ir dzīvojuši virkne zināmu cilvēku: bioķīmiķis A. Bahs, vēsturnieks J. Gotjē, ārsts N. Gamaleja, pirmās ekspedīcijas uz Ziemeļpolu dalībnieks E. Krenkeļs, kā arī rakstnieka A. Gorkija pirmā sieva E. Peškova ar dēlu. Rakstnieks uzturējās šajā dzīvoklī savu braucienu uz Maskavu laikā.

Čapligina iela sākas no Lielās Haritoņevskij šķērsielas un stiepjas 320 metru garumā dienvidaustrumu virzienā paralēli Čistoprudnij bulvārim. Tās kreisajā pusē atrodas Furmannij šķērsiela un Maškova iela, bet labajā – Makarenko iela. Iela iziet uz Pokrovkas ielas tieši pretī Ļjaļina šķērsielai.

Čapligina iela, bez Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā ēkas, var lepoties ar vairākām skaistām un izteiksmīgām ēkām.

Nr. 2/10 – N. Gribova savrupmāja un īres nams. Būvēts baroka un klasiskās eklektikas stilā (1900). Ēka aizņem visu šauro kvartāla beigu daļu un pret šķērsielām ir vērsta ar divstāvīgiem trīs ceturtdaļu slīpētiem erkeriem ar baroka kupoliem. Erkeru apakšējā daļa ir rotāta ar interesantiem reljefiem, kuros izmantoti modernisma elementi. Aizmugures fasāde, kas ir vērsta pret ar pamatīgu žogu iežogotu pagalmu, izceļas ar saviem metāliskajiem balkoniem.

Aiz Furmannij šķērsielas atroda nams Nr. 7/2, tirgotāja A.Fjodorova 1875. gadā celtā ēka un blakus tai Nr. 9 – 1848. gadā būvētais nams ar augstiem noapaļotiem 2. stāva logiem.

Mājas Nr. 8 vietā vēl 19. gs. sākumā bija divas nelielas muižas. Vienā no tām, kas piederēja galma padomniekam M. Silinam, 1801. gada sākumā viesojās Aleksandra Puškina vecmāmiņa Marja Hannibal (Marja Aļeksejevna Gannibal). Šeit līdz 1801. gadam viņa dzīvoja kopā ar savu māsu Jekaterinu Aleksejevnu. Tagadējā ēka tika uzbūvēta 1903. gadā pēc V. Jakovļeva projekta, savukārt vēlāk ēkai tika uzbūvēti vēl divi stāvi.

Nr. 10 - pēc arhitekta I. Kondratjenko projekta 1894. gadā celtais īres nams. Viens no arhitekta agrīnajiem darbiem, celts tajā laikā populārajā eklektikas stilā. Iepriekš ēkas vietā atradās koka celtnes, kurās bija izvietota F. Millera privātā pansija. No 1852. – 1856. gadam tur mācījās topošā aktrise G. Fedotova.

Čapligina ielā dažādu iemeslu dēļ bieži uzturējās komponists Dmitrijs Šostakovičs, bardu dziedātāji Bulats Okudžava un Vladimirs Visockis, kā arī Ļeņins.

Vēstniecības ēkas tapšana

Senākās liecības par zemesgabalu, uz kura šobrīd atrodas Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā ēka, datētas ar 19. gs. sākumu. Vēsturiskā adrese ir Jauzskaja častj, 5. kvartāls, Nr. 16. Turpmāko vairāk nekā simt gadu laikā (no 1803. - 1917. gadam) teritorijai mainījās adreses uz Jauzskaja častj, 1.kvartāls (no 1833. gada), kā arī Jauzskaja častj, 1. iecirknis, Nr. 90/113 (no 1888. līdz 1917. gadam). Pirmais grafiskais arhīva materiāls, kas dod priekšstatu par zemesgabalu un tā apbūvi datēts ar 1803. gadu, kad tas bija valsts darbinieces Marionas Bolgovskas valdījumā. Viņas radinieks, Izmailovskas gvardes pulka virsleitnants Dmitrijs Bolgovskis, tiek pieminēts kā dalībnieks sazvērestībā pret caru Pavēlu I. Viņš atklāti „cīnījās pret monarhu tirāniju”. Ēku izvietojums tipisks 19. gs. sākuma Maskavas pilsētas savrupnamiem. Sētas dziļumā atrodas galvenā celtne, kas ZR ar pāreju savienota ar citām vienstāva koka mazākas kvadratūras mājām. Teritorijā atrodas vēl vairākas koka celtnes un saimniecības ēkas. Teritorijas ZA pusē plešas plašs pagalms un 19. gs. sākumā teritorijā atradās divi dīķi – viens salīdzinoši liels un otrs, pie teritorijas ZA robežas – apmēram divas reizes mazāks.

Teritorijā turpmāko dažu gadu laikā tika veiktas dažādas pārbūves, uzbūvētas jaunas koka ēkas gan brīvajās teritorijas vietās, gan nojaukto veco ēku vietā. 1813. gada apkārtnes plāns ļauj secināt, ka visa teritorijas koka apbūve uz šī zemesgabala 1812. gada ugunsgrēkā ir nodegusi. Zemesgabala 1833. gada arhīva plāns rāda, ka visas jaunuzceltās ēkas atkal ir no koka. Tās pieder Maskavas tirgotājam Gufenam. Visas celtnes ir neliela izmēra un sakoncentrētas teritorijas ZR pusē. Galvenā pusotra stāva ēka atkal ir izvietota teritorijas dziļumā. Par teritorijas un ēku izmaiņām turpmāko 55 gadu laikā ir grūti spriest, jo arhīvos nav pieejami dati par šo periodu. 1888. gada plāns liecina, ka laikā, kad šī teritorija bija valsts darbinieka sievas Marijas Gippius valdījumā, galvenā teritorijas celtne vēl arvien atradās tajā pašā vietā – zemes gabala dziļumā. Tomēr plāns liecina, ka ēkai piebūvēta terase un koka piebūves. Zem ēkas atrodas akmens pagrabi un ZR stūris ir divu stāvu augstumā, pirmais stāvs būvēts no akmens, bet otrais – no koka. Zemes gabalā vēl joprojām atrodas paliels dīķis.

1895. gadā par savrupnama īpašnieku kļūst pārkrievojies francūzis tirgotājs Ļevs Gotjē-Djufaie (Ļevs Vladimirovičs Gotje-Dufaijē). Ļ. Gotjē-Djufaie ir bijis tirdzniecības nama, kas nodarbojās ar dzelzs, čuguna un cementa tirdzniecību, vadītājs. Jaunais zemes īpašnieks teritoriju plāno pilnīgi pārbūvēt un nojaukt iepriekšējās būves. To vietā Gotjē-Djufaie plāno celt jaunas pēc arhitekta Nikolaja Jakuņina projekta.

Vēstniecības ēka 20. gs. sākumā

 20. gs. sākumā nams bija vienstāvīga savrupmāja. 1914. gadā tika piebūvēts klāt otrais stāvs un namam tika izveidota jauna fasāde (arhitekts D. Markovs). Tā ir simetriskā ēka, kuras fasāde pret ielu ir vērsta ar diviem rizalītiem, noformētiem ar plakaniem romiešu-joniešu portikiem, kas pēc augstuma apvieno ēkas abus stāvus. Ēkā apvienoti renesanses un klasicisma motīvi. Panno virs pēdējā labās puses loga (kas nedaudz izjauc fasādes simetriju), ataino Olimpa dievus. Blakus tam var redzēt kartušas un medaljonus, kur attēlotas vīriešu galvas ar renesanses laikmetam raksturīgajām frizūrām. Labajā pusē ēka ir vērsta pret dārzu ar slīpētu erkeru ar balkonu uz jumta. Daļēji ir saglabājusies ēkas priekštelpas apdare, kas diemžēl pēc pēdējās rekonstrukcijas astoņdesmito gadu sākumā ir zaudējusi polihromās vitrāžas. Sūtnis PSRS no 1923. gada Kārlis Ozols savās atmiņās raksta, ka pirms 1917. gada revolūcijas savrupmājā Maškova šķērsielā 3 ir dzīvojis diplomāts Ādolfs Joffe. Viņa dzīvesbiedre neesot vēlējusies savrupmāju atstāt un turpinājusi tur dzīvot arī pēc tam, kad tajā izvietojās Latvijas sūtniecība.

 Minētajā aprakstā norādīts, ka kompleksā ietilpst šādas celtnes:
- galvenā ēka, divstāvu mūra ar pagraba telpām;
- dzīvojamā ēka, divstāvu mūra ar diviem dzīvokļiem tajā;
- veļas mazgātava, 2 stāvi, ar veļas žāvētavu 2.stāvā. Blakus – ledus pagrabs;
- malkas šķūnis, vienstāva mūra;
- garāža, vienstāva mūra. Iekārtota par sūtniecības līdzekļiem;
- sētnieka māja, vienstāva mūra.

1920. gada 11. augustā Latvijas Republika un Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika noslēdza miera līgumu. Tā 19. pants paredzēja diplomātisko un konsulāro sakaru nodibināšanu starp līdzējām pusēm tūlīt pēc miera līguma ratifikācijas.

Pirmo reizi sūtniecības atrašanās toreiz vēl Maškova šķērsielā 3 minēta 1921. g. maijā Latvijas Ārlietu ministrijas diplomātiskā un konsulārā dienesta sarakstos. Nams bija nacionalizēts un nodots Ārlietu komisariātam, un Latvijas valdība to nomāja.

No 1922. līdz 1940. gadam Valsts Statistikas pārvaldes izdotajos Valsts adrešu kalendāros visos bez izņēmuma norādīts, ka sūtniecībai bijusi minētā adrese.
Pirmais Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis - sūtnis Padomju Krievijā bija Jānis Vesmanis, kurš Krievijas pusei iesniedza akreditācijas vēstuli 1920. gada 2. novembrī. Latvijas sūtniecība atradās Maskavā līdz 1940. gadam.

Jau kopš 20. gadu sākuma visai sarežģīti bija Latvijas sūtniecības PSRS darbības apstākļi. Sūtniecības Maskavā darbiniekiem Latvijas Ārlietu ministrija noliedza meklēt varbūtējus radus vai draugus, jo PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts izsekoja ārvalstu sūtniecības Maskavā. 30. gados Maskavā akreditētie Latvijas sūtņi vairākkārt izdeva stingrus rīkojumus par sūtniecības iekšējo kārtību, kurā noteica stingrus ierobežojumus sūtniecības teritorijas atstāšanai, jebkādi kontakti ar privātpersonām ārpus sūtniecības teritorijas bija noliegti. Par jebkuru iešanu ārpus sūtniecības teritorijas bija jāprasa sūtņa atļauja. Latvijas sūtniecība Maskavā visu pārtiku veda no Rīgas, līdzīgi to darīja citu valstu diplomātiskās pārstāvniecības.

1940. gada sākumā Latvijas sūtnis PSRS Fricis Kociņš sūtniecības darbiniekiem bija aizliedzis sūtīt vēstules pa pastu. Detalizēts sūtniecības nama, pārējo ēku un teritorijas apraksts pieejams arhīvā no 1940. gada 18. marta sūtņa PSRS F. Kociņa rakstītajā vēstulē, kas adresēta toreizējam Ārlietu ministram Vilhelmama Munteram. Vēstulē teikts, ka nekustamie īpašumi atrodas uz bijušā dīķa, kas vēl pirms Pirmā pasaules kara aizbērts un uzpildīts ar apmēram 2-3 metru biezu būvgružu kārtu. Pie nekustamajiem īpašumiem pieder samērā liels dārzs, kurā ir 40 lieli lapu un 15 augļu koki. Galvenā ēka ir divstāvu mūra nams ar pagrabtelpām, skārda jumtu. Teritorijā ir dzīvojamā ēka ar diviem atremontētiem dzīvokļiem. Tāpat teritorijā ir veļas mazgātava, malkas šķūnis, garāža un sētnieka māja.

Sūtniecības telpās tika uzņemti augsti viesi. Tā, piemēram, 1938. gada 15. jūnijā Maskavā notika Latvijas ārlietu ministra pirmā vizīte. Pēc V. Muntera un delegācijas oficiālās sagaidīšanas Baltkrievijas – Baltijas dzelzceļa stacijā, Latvijas sūtnis F. Kociņš ar kundzi un sūtniecības darbinieki pa slēgtām satiksmei ielām Latvijas viesus veda uz Latvijas sūtniecību Maškova šķērsielā. Sūtniecībā ministru ar pavadoņiem sagaida sūtniecības pārējais personāls. Pēcpusdienā pēc īsas atpūtas sūtniecībā, ārlietu ministrs V. Munters dodas pirmajās oficiālajās vizītēs.

Vēstniecības darbība no 1940.-1990. g.

Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gada 21. jūlijā tika proklamēta Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Tā paša gada 12. augustā sūtniecība zaudēja diplomātisko imunitāti. Darbinieki pa vienam „pazuda” pēc atgriešanās Latvijā un jau septembrī kļuva zināmas pirmās apcietināšanas. Sūtniecības likvidācijas process Maskavā aizņēma vairākus mēnešus – no 1940. gada 16. augusta līdz 1941. gada 25. februārim.

1940. gada 26. augustā LPSR Augstākā Padome apstiprināja LPSR Tautas Komisāru Padomes izveidošanu, kas 1941. gada 7. martā nolēma izveidot Latvijas PSR TKP Pastāvīgo pārstāvniecību pie PSRS Tautas Komisāru Padomes (turpmāk tekstā – Pastāvīgā Pārstāvniecība).

Savā darbībā Pastāvīgā pārstāvniecība vadījās no Latvijas PSR valdības direktīvām un atradās tās pakļautībā. Pastāvīgo Pārstāvniecību vadīja LPSR Pastāvīgais pārstāvis, ko iecēla LPSR TKP un apstiprināja pēc LPSR TKP priekšlikuma. Kara laikā aviācijas uzlidojuma laikā savrupnamā trāpīja bumba, bet vēlāk ēka tika atjaunota tās agrākajā izskatā. Bijušais Maskavas Deputātu padomes priekšsēdētājs V. Proņins savos memuāros raksta: „Ienaidnieka bumba sagrāva ēku Maškova šķērsielā 3. Zem drupām atradās daudz cietušo.
Kaimiņmājas sievietes no gruvešiem izglāba ap 20 cietušo un uz vietas sniedza pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību.”

Pēckara gados Pastāvīgā Pārstāvniecība nodarbojās ar reevakuācijas un repatriācijas procesa organizēšanu. 1946. gadā Pastāvīgās Pārstāvniecības nosaukums mainījās uz LPSR Ministru Padomes Pastāvīgā Pārstāvniecība pie PSRS Ministru padomes. Ar nosaukuma maiņu tās funkcijas un uzdevumi nemainījās.

Pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšanas Pastāvīgajai Pārstāvniecībai mainījās ne tikai nosaukums, bet arī funkcijas, ko tagad noteica Latvijas Republikas valdība.

Vēstniecības iekštelpas

Pirmskara gados vēstniecība lepojās ar greznām un izsmalcinātām iekštelpām. 1. stāvā bijusi reprezentācijas zāle, salons, sūtņa kabinets, viesu istaba, dāmu istaba, kāršu istaba, ēdamistaba, bibliotēka, darba istaba, sūtniecības darbinieku istaba, četras kalpotāju istabas u. c. 2. stāvā – kanceleja, sekretāra kabinets, sešas sūtniecības darbinieku istabas, militārā pārstāvja istabas, trīs kalpotāju istabas, divas virtuves (sūtniecībai un darbiniekiem) u. c. Pagrabā – galvenais arhīvs, četras dažādas noliktavas, galdnieka darbnīca, veļas gludinātava, virtuve.

Sūtņa Alfrēda Bīlmaņa laikā vēstniecībā Maskavā viesojās kādreizējais “Jaunāko ziņu” un “Atpūtas” redaktors Jānis Kārkliņš. Pēc sūtniecības nama apmeklējuma J.
Kārkliņš apraksta tur redzēto: “Sūtniecības namu A. Bīlmanis pārvērtis par īstu muzeju. Komisijas veikalos par lētu naudu sapircis dārgas vāzes un grīdsegas, vecus ieročus, Hūna un Purvīša gleznas, iznestas vai izzagatas no krievu muzejiem. Starp tām ir arī Pēterburgas akadēmijas zelta medaļas ieguvēji Purvīša “Pēdējie stari”.

Diemžēl, kara un pēckara gados praktiski visas šīs vērtības zuda un pēdējās pārbūves rezultātā tikai vairs viens griestu gleznojums liecina par kādreiz greznajiem iekštelpu sienu zīmējumiem un griestu rotājumiem

Vēstniecības ēka pēc 1991. gada

1991. gada augusts kļuva par pagrieziena punktu Latvijas vēsturē. Apvienojoties visiem demokrātiskajiem spēkiem cīņā pret apvērsuma rīkotājiem, tika sagrauta impērija. Latvijas kļuva par neatkarīgu valsti.

1990. gada jūlija beigās Maskavā tika nozīmēts jauns pastāvīgais pārstāvis – latviešu dzejnieks un publicists Jānis Peters. Jānis Peters šo laiku atceras ar sekojošiem vārdiem: „1989. gadā mēs, tikko ievēlētie PSRS tautas deputāti, bijām devušies uz Maskavu. 1990. gadā pie mums atbrauca Ivars Godmanis, kurš tolaik jau bija Latvijas Republikas Ministru prezidents – viņš gribēja zināt, kā mums veicas ar 4. maija Neatkarības deklarācijas ideju skaidrošanu un realizēšanu. Toreiz bija tāda dezinformācija par Latviju – mēs, lūk, gribot apspiest republikas iedzīvotāju daļu, vardarbīgi atšķelties no PSRS un tā tālāk. Godmanis ievēroja, ka Latvijas PSR (Maskava neko citu vēl neatzina kā vien Latvijas PSR) pastāvīgais pārstāvis PSRS Ministru padomē ir kāds vīrs, uzvārdā Lisaks, kurš neprot nevienu vārdu latviski. Un tad vienā brīdī Godmanis man saka: Jāni, tev jākļūst par Latvijas Republikas pastāvīgo pārstāvi Maskavā. Viņš man atļāva domāt tikai trīs stundas. “Nu labi, izgulies, tad pasaki,” viņš tomēr palika žēlsirdīgs. Man nebija citas izvēles, un es kļuvu par sūtni. Un Ivars, šķiet, zināja, ka esmu pazīstams ar daudziem inteliģences pārstāvjiem Padomju Savienībā, tā bija mana priekšrocība.”

Pirmais darbs, ko J. Peters izdarīja, kad sāka strādāt Latvijas pārstāvniecībā, bija plāksnes pie ēkas ieejas, nomainīšana. “Uzliku tādu, uz kuras vairs nebija rakstīts “Latvijas PSR pastāvīgā pārstāvniecība pie PSRS Ministru padomes”, bet gan “Latvijas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība,” atceras vēstnieks. “Uzvilku sarkanbaltsarkano karogu, kuru gan tajā pašā naktī kāds nozaga. Pēc mēneša uzvilkām jaunu karogu, kuru lielā un skaistā pasākumā iesvētīja mācītājs Juris Rubenis,” stāsta J. Peters.

1990. gada 22. septembrī vēstnieks Jānis Peters rīkoja pirmo diplomātisko pieņemšanu ar ārvalstu pārstāvju klātbūtni. Pieņemšanā piedalījās PSRS oficiālās amatpersonas, tai skaitā, PSRS prezidenta padomnieks Čingizs Aitmatovs, akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs, PSRS Kultūras ministrijas un Maskavas pilsētas padomes pārstāvji. Uzaicināti bija arī Latviešu Kultūras biedrības Maskavā biedri, radio un televīzijas darbinieki, kā arī pārstāvji no Latvijas: Ministru prezidents Ivars Godmanis, Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns un mācītājs Juris Rubenis, kurš šajā dienā iesvētīja Latvijas pārstāvniecības karogu. Pamatojoties uz Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas panākto vienošanos, Latvijas Republikas Ministru padome 1991. gada 27. decembrī izdeva lēmumu Nr. 375, kas paredzēja Latvijas Republikas Pastāvīgās pārstāvniecības Maskavā, Čapligina ielā 3 likvidāciju ar 1992. gada 15. janvāri un Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā izveidošanu uz likvidētās pārstāvniecības bāzes. Vēstniecība turpināja darbu Čapligina ielā 3. Ēkas Padomju laika interjers bija tam laikam atbilstošs. Vēstniecības telpās tika izveidota bibliotēka un lasītava.

Vēstniecības pēdējā pārbūve

Latvijas vēstniecības Maskavā ēka ir celta 1895. gadā, pārbūvēta 1914. gadā, 1968. un1998. gadā veiktas rekonstrukcijas. Pēdējā ēkas rekonstrukcija pabeigta 2008. gada beigās. Vēstniecības ēka tika nodota ekspluatācijā 2008. gada 24. oktobrī. Rekonstrukcijas darbi sākās 2006. gada janvārī. Rekonstruētās ēkas platība ir apmēram 3,2 tūkstoši kvadrātmetru. Pārbūves laikā nams piedzīvojis lielas un ilgi gaidītas pārmaiņas. Ēku komplekss tika izremontēts atbilstīgi drošības un reprezentācijas prasībām gan no iekšpuses, gan ārpuses. Tika pārbūvētas komunikāciju sistēmas, uzbūvēts NATO prasībām atbilstošs žogs un apsardzes sistēma. Tika atjaunota ēkas fasāde, nomainīts jumts, veikta pilna visu komunikāciju rekonstrukcija ar ventilācijas un sakaru tīklu nomaiņu. Nams ticis pie papildu tehniskajām un biroju telpām.

Tika pilnībā no jauna piebūvēta konsulārā daļa. Tā rezultātā vēstniecības ēkai tika nojaukta sānu ieeja.

Jau pašā sākumā māja atklāja daudzas nepievilcīgas ainas, tāpēc remontdarbu plānu bija nepieciešams koriģēt ēkas reālā stāvokļa dēļ. Piemēram, viens no būtiskiem papildu darbiem bija ārējā cokola granīta plātņu nomaiņa pret jaunām no analoga materiāla. Tāpat, izvērtējot reālo situāciju, tika konstatēts, ka ārējais ķieģeļu mūra nožogojums nekavējoties jāglābj no sagrūšanas.

Pārbūves laikā tika veikta arī teritorijas labiekārtošana. Uz nepilna hektāra lielā vēstniecības zemesgabala atrodas arī neliela koka baznīca, ko rekonstrukcijas dēļ nācās pārvietot un pēc tam savest kārtībā. Trešā celtne ir dzīvojamais nams ‘’Tālava’’, kas būvniecības laikā pildīja arī vēstniecības funkcijas.  Lai pilnībā sakārtotu teritoriju, arī ‘’Tālavā’’ būtu nepieciešami remontdarbi.

Vēstniecības Dievnams

1992. gadā tika īstenota vēstnieka Jāņa Petera iecere uzcelt vēstniecības teritorijā nelielu Dievnamu luterāņu draudzei. Pēc arhitekta Jāņa Dripes projekta nepilnu četru mēnešu laikā to radīja J. Meiera vadītā būvdarbu meistaru brigāde no Saldus rajona paju sabiedrības „Grieza”.

Jaunuzcelto koka baznīcu 1992. gada 4. novembrī iesvētīja Mag. theol. Juris Rubenis un Dr. theol. Juris Cālītis no Amerikas. Latvietis no Vācijas Roberts Sīviņš uzdāvināja draudzei elektriskās ērģeles. No šīs dienas vēstniecības teritorijā esošajā baznīcā Dievkalpojumus sāka vadīt mācītājs Juris Simakins, un vairākus gadus tos kuplināja vokālais ansamblis ērģelnieces Ņinas Šubinas vadībā.

Nams “Tālava”

1983. gadā vēstniecības teritorijā pēc krievu arhitekta Sergeja Tkačenko projekta sāka būvēt sešstāvu dzīvojamo ēku, kurai tika dots nosaukums “Tālava”. Sākotnēji ēka tika izmantota kā viesnīca. Šobrīd tajā atrodas Latviešu skola Maskavā, kā arī vēstniecības darbinieku dzīvesvietas.

Arhitekti

Ar Latvijas vēstniecības Maskavā teritoriju ir saistīti trīs arhitekti – vēstniecības ēkas projektētāji Nikolajs Jakuņins un Dmitrijs Markovs, kā arī dzīvojamā nama „Tālava” arhitekts Sergejs Tkačenko.

Arhitekts Nikolajs Jakuņins (Ņikolaj Ivanovič Jakuņin) dzimis 1844. gadā Maskavā, miršanas gads nav zināms – krievu arhitekts, viens no Maskavas modernā stila arhitektūras redzamākajiem pārstāvjiem. N. Jakuņins studējis Maskavas karaliskajā arhitektūras skolā. 1866. gadā viņš iestājies Maskavas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza 1874. gadā. Bija cieši saistīts ar dzelzceļu būvniecību, strādāja tehniskajos dienestos Maskavas-Kurskas, Orloveas-Vitebskas un Kurskas-Kievas dzelzceļos. N. Jakuņins veica visaptverošu izpēti Baltijas dzelzceļam starp Narvu un Vezenbergu. No 1893. – 1915. gadam Jakuņins strādājis Ziemeļu apdrošināšanas sabiedrībā, bija Sanktpeterburgas-Tulas bankas arhitekts, kādu laiku ieņēma direktora amatu Saratovas-Simbirskas bankā. N. Jakuņina tālākais liktenis pēc Oktobra revolūcijas nav zināms.

Arhitekts Dmitrijs Markovs (Dmitrij Sergejevič Markov) dzimis 1877. gada 30. jūnijā. 1904. gadā pabeidza Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolu, iegūstot arhitektūras mākslinieka grādu. Tajā pašā gadā tika uzņemts Maskavas Arhitektu savienībā. 1907. gadā tika nozīmēts par Maskavas guberņas vadības Būvniecības nodaļas virsštata tehniķi. 1912. gadā, viņu nozīmēja par Maskavas Arhitektu savienības (MAS) sekretāru. Viņš uzvarēja MAS rīkotajā konkursā un uzbūvēja Sabiedrības māju Jermolajevas šķērsielā. 1928. gadā sagatavoja Ļeņina bibliotēkas ēkas konkursa projektu (pirmās vietas prēmija kopā ar D. Fridmani).

Arhitekts Sergejs Tkačenko (Sergej Borisovič Tkačenko) dzimis Maskavā 1953. gadā. Mācījies Maskavas Arhitektūras institūtā. 1983.gadā uzcēlis toreiz Maskavā otru lielāko pēc izmēra atriumu namu – sešstāvu dzīvojamo namu „Tālava” Latvijas vēstniecības teritorijā. Tajā laikā šāda veida celtne bija kas jauns un neredzēts, un izraisīja sensāciju – tika uzskatīta par buržuāzijas palieku ar neefektīvu apkures izlietojumu. Arhitektu atlaida no amata. S.Tkačenko izceļas ar vēl vairāku skandalozu namu projektiem, to starpā tādi Maskavā ievērojami nami kā „Patriarhs” un „Olas-māja”. Kopš 2004.gada S. Tkačenko ir Maskavas Vispārējās plānošanas institūta direktors.

Hronoloģija

1803. g. – datētas senākās liecības par zemesgabalu, uz kura šobrīd atrodas Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā ēka. Zemesgabals ar tā koka apbūvi ir valsts darbinieces Marionas Bolgovskas valdījumā. Teritorijas ZA pusē plešas plašs pagalms. Teritorijā atrodas divi dīķi – viens salīdzinoši liels un otrs – apmēram divas reizes mazāks;

1812. g. – koka apbūve uz zemesgabala nodeg ugunsgrēkā;

1833. g. – visas jaunuzceltās ēkas atkal ir no koka un pieder Maskavas tirgotājam Gufenam. Visas celtnes ir neliela izmēra un sakoncentrētas teritorijas ZR pusē. Galvenā pusotra stāva ēka joprojām ir izvietota teritorijas dziļumā;

1888. g. – šī teritorija ir valsts darbinieka sievas Marijas Gippius valdījumā. Ēkai piebūvēta terase un koka piebūves. Zem ēkas atrodas akmens pagrabi un ZR stūris ir divu stāvu augstumā, pirmais stāvs būvēts no akmens, bet otrais – no koka. Zemes gabalā vēl joprojām atrodas paliels dīķis;

1895. g. – par savrupnama īpašnieku kļūst tirgotājs Ļevs Gotjē-Djufaie. Jaunais zemes īpašnieks teritorijā nojauc daļu būvju un to vietā ceļ jaunas pēc arhitekta Nikolaja Jakuņina projekta;

1914. g. – namam tika piebūvēts klāt otrais stāvs un izveidota jauna fasāde (arhitekts D. Markovs);

1921. g. – maijā pirmo reizi Latvijas Ārlietu ministrijas diplomātiskā un konsulārā dienesta sarakstos šī teritorija minēta kā sūtniecības atrašanās vieta (toreiz vēl Maškova šķērsiela 3); Kara gados aviācijas uzlidojuma laikā savrupnamā trāpa bumba, bet vēlāk ēka tiek atjaunota tās agrākajā izskatā; Padomju varas valdīšanas laikā ēkā atrodas Latvijas Pārstāvniecība;

1968. g. – vēstniecības ēkas rekonstrukcija;

1998. g. – vēstniecības ēkas rekonstrukcija;

1990. g. – 22. septembrī vēstnieks Jānis Peters rīko pirmo diplomātisko pieņemšanu ar ārvalstu pārstāvju klātbūtni;

1992. g. – vēstniecības teritorijā pēc arhitekta Jāņa Dripes projekta tiek uzcelts neliels Dievnamu luterāņu draudzei un 4. novembrī Dievnamu iesvēta;

2008. g. – beigās pabeidz šobrīd pēdējo vēstniecības ēkas rekonstrukciju.

2019.g. - vēstniecības parkā tiek uzstādīts 8m garš karoga kāts, kurā tiek iekārts Latvijas karogs.

Informāciju sagatavoja: Maija Bišofa, sadarbībā ar Latvijas Valsts vēstures arhīvu un Ārlietu ministrijas arhīvu.