Austrumu latviešu diasporu pārstāv galvenokārt Krievijas Federācijā dzīvojošie latvieši. Tā veidojusies no trim galvenajām grupām: "veclatvieši", kuri izbraukuši no Latvijas sākot ar XIX gs. otro pusi, Staļina laikā deportētie un padomju laikā brīvprātīgi izbraukušie.
Kopš 90.gadu sākuma Krievijā darbojas dažādas latviešu organizācijas, galvenokārt tās ir latviešu kultūras biedrības lielākajās Krievijas pilsētās: Maskavā, Pēterburgā, Omskā, Krasnojarskā, Magadanā, Smoļenskā un Pleskavā, tāpat arī Baškīrijā – Ufā un M.Gorkija ciemā. Atjaunotas arī vairākas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes. Tās darbojas Maskavā, Pēterburgā, Baškortostānā, Krasnojarskas apgabala Lejas Bulānas ciemā un Magadanā.
"Veclatviešu" ciemu latviskās aktivitātes atšķiras no pilsētu biedrību aktivitātēm, jo pirmajiem tā ir ikdiena un dzīves veids, otriem jādarbojas īpaši svešā vidē. Visi latviešu centri ir apvienoti vienā organizācijā – Krievijas Latviešu Kongresā (KLK) un šādā veidā ir iekļāvušies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) sastāvā. KLK un visu atsevišķo biedrību galvenie darbības virzieni ir latviešu valodas, kultūras un tautas tradīciju saglabāšana, attīstība un popularizēšana mītnes vietās, sadarbības veicināšana starp atsevišķām biedrībām Krievijā, atgriezeniskās saiknes uzturēšana ar Latviju, iekļaušanās pasaules latviešu aktivitātēs, kā arī pozitīva Latvijas tēla veidošana Krievijā.
Latvieši ārvalstīs nav viengabalains veidojums, bet daudzveidīgas kopienas un indivīdu grupas, kas veidojušās dažādās zemēs un visai atšķirīgos apstākļos. Līdz ar to sociālais, ekonomiskais un kultūras līmenis, kā arī vajadzības un attiecības ar Tēvzemi, ir dažādas. Latviešu vajadzības ir cieši saistītas ar tiem apstākļiem un vidi, kuros tiek dzīvots. Pastāv lielas atšķirības starp latviešu un viņu organizāciju situāciju ekonomiski dažādi attīstītās zemēs. Tomēr, neskatoties uz to, ka dažādās zemēs diasporas pārstāvju vajadzības un iespējas būtiski atšķiras, jebkuram tautietim ārzemēs bez atbalsta no Latvijas ir visai grūti saglabāt un attīstīt savu etnisko, valodas, kultūras, un bieži vien arī reliģisko identitāti.