Starptautiskais miers un drošība

ANO Drošības padome ir institūcija, kam ir galvenā atbildība par miera nodrošināšanu pasaulē. Tā kā padomes rezolūcijām ir saistošs spēks, dalībvalstīm tās ir jāpilda. Parasti, ja konfliktu izskata Drošības padomē, iesaistītās puses tiek aicinātās to atrisināt mierīgā ceļā. Ja konflikts jau ir sācies, Drošības padome lemj par miera misiju nosūtīšanu, kā arī par ekonomiskajām sankcijām un embargo, lai atjaunotu mieru.

Lai arī ANO tiek pamatoti kritizēta par nespēju laicīgi novērst konfliktus (un tādēļ arī ir nepieciešamas ANO reformas), tomēr daudzkārt organizācija nesaskaņas ir spējusi apturēt, lai tās nepāraugtu karos. Neilgi pēc dibināšanas, ANO izdevās novērst krīzi Berlīnē (1948–1949); tāpat no kara glāba krīzes novēršana Kubā 1996. gadā un Tuvo Austrumu krīzes atrisināšana 1973. gadā. ANO bija galvenā loma, lai 1964. gadā tiktu izbeigts karš Kongo, 1988. gadā – Irānas un Irākas karš, bet laikposmā no 1994. līdz 1996. gadam – kari Salvadorā, Mozambikā un Gvatemalā.

Kad tika nodibināta ANO, tās galvenais mērķis bija nodrošināt mieru pasaulē. ANO ir spējusi savas pastāvēšanas laikā novērst pasaules mēroga karus, lai arī bruņoti konflikti izceļas ik gadu. Kā liecina Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta dati, 20. gadsimta otrajā pusē, pēc ANO dibināšanas, ir notikuši aptuveni 150 kari.

ANO nav savas armijas vai starptautiska mēroga policijas. Dalībvalstis labprātīgi piedalās miera uzturēšanā un nosūta savus karavīrus ANO spēku rindās. Miera uzturēšana tradicionāli tiek definēta kā militāra spēka lietošana ar ANO mandātu, lai palīdzētu kontrolēt un novērst naidīgo pušu konfliktus. Šādas misijas veic neiesaistītā trešā puse. Līdz ar to tiek radīta vide turpmākai konfliktu risināšanai diplomātiskā ceļā.

Savulaik zviedru diplomāts, ANO otrais ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds pirmais noformulēja jēdzienu "preventīvā diplomātija". Lielā mērā šī diplomātija nozīmē spēju paredzēt, kur pastāv politiska konflikta izcelšanās risks, un diskrēti, taču vienlaikus efektīvi kalpot par vidutāju iespējamā konflikta novēršanai. Viņš pats pēc savas iniciatīvas devās vairākos informācijas ievākšanas braucienos, veidojot neatkarīgu viedokli par apstākļiem vietās, kur draudēja konflikti.

Preventīvajai diplomātijai ANO darbībā ir ārkārtīgi nozīmīga loma: ANO var būt vidutāja starp briestošā konfliktā iesaistītām pusēm, panākot, ka tās izlīgst vai uzsāk sarunas. Šajā darbā tiek iesaistīti speciāli sūtņi un pārstāvji visā pasaulē, un tas bieži notiek ciešā sasaistē ar reģionālajām organizācijām.

ANO ģenerālsekretārs preventīvās diplomātijas īstenošanai izmanto arī t. s. good offices; tas praktiski nozīmē, ka ģenerālsekretārs ar savu labo gribu, kā arī izmantojot ieņemamā amata prestižu, sniedz personīgu ieguldījumu konflikta novēršanai. Šim nolūkam viņš tiekas ar pasaules līderiem gan publiski, gan privāti. Piemēram, 1998. gadā Kofi Annans personīgi piedalījās Irākas un ASV sarunās par ieroču inspekcijām Irākā. Ģenerālsekretārs izmantoja sava biroja prestižu un ANO Drošības padomes rīcībā esošos līdzekļus, lai tad, ja netiktu panākta vienošanās, piespiestu Sadāmu Huseinu atļaut turpināt ANO veiktās ieroču pārbaudes misijas. Vēl kāds piemērs: 20. gadsimta 80. gadu beigās tālaika ANO ģenerālsekretārs Havjers Peress de Kueljars bija vidutājs jautājumā, lai PSRS karaspēks atstātu Afganistānu.

Ir divu veidu miera misijas: novērošanas misijas (kas nav bruņotas) un miera uzturēšanas spēki. ANO miera uzturēšanas (peace keeping) karavīriem ir vieglie ieroči, ko var lietot pašaizsardzībai. ANO miera uzturētāji ir viegli atpazīstami pēc starptautiski lietotās emblēmas un zilajām beretēm. Operāciju laikā, ja pastāv briesmas, tiek lietotas arī zilās ķiveres. Miera uzturētāji valkā savas nacionālās karavīru uniformas.

Pirms konflikta vai konflikta laikā preventīvajā diplomātijā tiek veidoti tīkli miera nodibināšanai (peace making). Miera uzturētāji parasti ierodas konfliktu skartajās teritorijās pēc tam, kad konflikts jau ir noticis.

Aizvien biežāk konflikti izceļas nevis starp valstīm, bet valstu iekšienē atsevišķo reģionu starpā. Šādos apstākļos ANO bieži tiek lūgta palīdzēt, lai konfliktā cietušajiem civiliedzīvotājiem nodrošinātu patvērumu un sniegtu neatliekamo humāno palīdzību. Piemēram, kad bijušajā Dienvidslāvijā izcēlās konflikti starp dažādām etniskām grupām, ANO 1992. gadā izveidoja Aizsardzības spēkus (UNPROFOR); tādējādi miera uzturēšanas misija gan rūpējās par miera nodrošināšanu, gan sniedza humāno atbalstu Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotājiem. Līdzīgi notika arī Somālijā, kad tās pilsoņkara laikā tika nodibināta speciāla ANO Operācija Somālijā (UNOSOM), lai nodrošinātu mieru un arī sniegtu neatliekamo humāno palīdzību.

Ar miera uzturēšanas misiju ANO loma konfliktu teritorijās nebeidzas, jo ir jārūpējas par bēgļiem, pārvietotajām personām, nepieciešams attīrīt zemi no mīnām, labot ceļus, tiltus, sniegt ekonomisko un tehnisko palīdzību, atjaunot kopumā vai veidot no jauna ekonomisko un politisko sistēmu. ANO šajās valstīs piedalās, lai novērotu, kā noris vēlēšanas un vai nav cilvēktiesību pārkāpumu. Šo procesu sauc par miera veidošanu (peace building).

Nedrīkst aizmirst, ka ANO ir starptautiska organizācija, kurā ietilpst 191 valsts, un tās spēja reaģēt uz konfliktiem ir tieši atkarīga no šo dalībvalstu politiskās gribas. Tāpat būtisks ir arī finansiālais aspekts – līdzekļu trūkums dārgajām miera uzturēšanas misijām ir nopietns šķērslis aktīvākai ANO rīcībai.

Terminu skaidrojums

Vairāk par ANO miera un drošības politiku - http://www.un.org/en/sections/what-we-do/maintain-international-peace-and-security/index.html