Starptautisko tiesību instrumenti

Valstu starptautisko attiecību regulēšanai paredzēts plašs starptautisko tiesību instrumentu klāsts. Pamatā tos var iedalīt divās kategorijās – saistošie un nesaistošie instrumenti. Juridiski saistošie starptautisko tiesību avoti ir līgumi, paražas (valstu prakse un opinio iuris) un starptautisko tiesību principi. Starptautiskie līgumi ir vienošanās starp valstīm. Valstis atzīst līgumu par saistošu, to ratificējot, parakstot vai akceptējot. Valstis, kas jau spēkā esošu līgumu nav parakstījušas, arī var kļūt par tā dalībniecēm, lietojot vienkāršotu procedūru – pievienošanos. Atzīstot līgumu par saistošu, valsts var pievienot atrunas vai interpretējošās deklarācijas, kam ir atšķirīgas juridiskās sekas. Līgumtiesību autoritatīvākais avots ir Vīnes Līgumtiesību konvencija, kas ir paražu kodifikācija. Būtiski ir atzīmēt, ka juridiski saistošo starptautisko tiesību avotu starpā nepastāv hierarhija.

Nesaistošie instrumenti pamatā ietver deklarācijas un rezolūcijas, tomēr, starptautiskajā sabiedrībā iegūstot plašu atbalstu, to tiesiskais statuss var būt arī citāds. Deklarācijām, principiem, vadlīnijām, noteikumiem un rekomendācijām nepiemīt tiesiski saistošs raksturs, bet šiem instrumentiem ir vairāk morāls spēks, un tie sniedz valstīm praktiskus ieteikumus. Juridiski nesaistošiem tiesību avotiem, to skaitā atzītu tiesību ekspertu atzinumiem, ir papildavotu spēks. Tas nozīmē, ka jebkuram paziņojumam, arī augstu valsts amatpersonu paziņojumiem, var būt normatīvas sekas.

Starptautisko tiesību instrumenti

ANO rezolūcija ir ANO institūciju lēmums. Rezolūciju var pieņemt katra ANO institūcija, bet praksē pārsvarā tās pieņem ANO Ģenerālā asambleja, Drošības padome, Cilvēktiesību komisija un Ekonomikas un sociālo lietu padome (ECOSOC). ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas tiek pieņemtas, balsojot visām ANO dalībvalstīm Ģenerālajā asamblejā; šim nolūkam nepieciešams ir vienkāršais vairākums (50% visu balsu plus viena). Izņēmums ir "nozīmīgi jautājumi" (Statūtu 18. panta 2. daļa), kuru pieņemšanai nepieciešams divu trešdaļu vairākums.

Atkarībā no izdevējinstitūcijas ANO rezolūcijas var ieteikt konkrētu rīcības virzienu vai uz to aicināt, kā arī nosodīt rīcību un pieprasīt rīcību vai sankcijas no dalībvalstu puses. ANO Ģenerālā asambleja un ECOSOC var tikai aicināt vai ieteikt rīkoties. Rīcību vai sankcijas no dalībvalstīm var pieprasīt tikai ANO Drošības padome, un dalībvalstīm Drošības padomes lēmums ir jāpilda, kā to paredz ANO Statūtu 24. un 25. pants. Izņēmums ANO vēsturē ir 1956. gada rezolūcija "Vienoti mieram", jo Ģenerālā asambleja pieņēma saistošu lēmumu Drošības padomes kompetences sfērā. Kad Drošības padomes izmantoto veto tiesību dēļ ANO nespēja izšķirīgi rīkoties Suecas krīzes laikā, Ģenerālā asambleja, pieņemot rezolūciju, izveidoja Nāciju krīzes spēkus.

Rezolūciju projekti nav apspriežami, līdz nav saņemts vismaz piecu komitejas delegāciju atbalsts. Papildu atbalsts rezolūcijai var tikt pievienots jebkurā laikā.

ANO Drošības padomes rezolūcijas tiek pieņemtas, balsojot tās 15 locekļiem. Drošības padomes rezolūcijas ir saistošas ne tikai dalībvalstīm, bet visām valstīm – arī tām, kas nav ANO dalībnieces. Tas izriet no ANO Statūtu 2.6. panta, kas paredz, ka organizācija nodrošina, lai valstis, kuras nav tās dalībnieces, rīkotos saskaņā ar šiem principiem tik lielā mērā, cik tas var izrādīties nepieciešamas starptautiskā miera un drošības uzturēšanai. Ja Drošības padomes pastāvīgais loceklis brīvprātīgi atturas no balsojuma, tas netiek uzskatīts par šķērsli Drošības padomes rezolūcijas pieņemšanai. Šis princips iedibināts saskaņā ar vairākiem precedentiem, tostarp – ar Starptautiskās tiesas 1971. gada konsultatīvo lēmumu Namībijas lietā. Balsojumā par Drošības padomes rezolūciju, – kas paredzēja, ka Dienvidāfrikas spēku turpmākā atrašanās Namībijā tiek pasludināta par prettiesisku, – divas lielvaras atturējās no balsojuma. Drošības padome vērsās ar lūgumu Starptautiskajā tiesā pēc konsultatīva viedokļa. Tiesa noraidīja Dienvidāfrikas argumentu, ka Drošības padomes lēmums ir prettiesisks, jo divas no piecām pastāvīgajām padomes loceklēm balsojumā ir atturējušās. Tiesa lēma, ka "piekrītošās balsis" ietver arī atturēšanos no balsojuma, un atstāja balsojumu spēkā. Šāda pati prakse tika izmantota jautājumā par Drošības padomes pastāvīgā locekļa klāt neesamību; tādējādi nepiedalīšanās nedod veto efektu. Raksturīgākais 27. panta interpretācijas piemērs ir Korejas krīze 1950. gadā, lai gan precedenti bijuši arī agrāki. PSRS pārstāvji nepiedalījās Drošības padomes darbā kopš 1950. gada augusta, protestējot pret to, ka Ķīnas vietu ieņēma Ķīnas Republikas (nacionālistu valdības) pārstāvis. Tas, ka PSRS pārstāvis nepiedalījās Ziemeļkorejas agresijas pret Dienvidkoreju apspriešanā, radīja iespēju Drošības padomei izdot nozīmīgu rezolūciju un arī, pirmo reizi ANO vēsturē, rekomendācijas par piespiedu pasākumiem.

Drošības padomei saskaņā ar Statūtu VI un VII nodaļu ir piešķirti dažādi tiesiskie līdzekļi savu funkciju īstenošanai. Tiesiskais lēmums, ko pieņem Drošības padome, pamatojoties uz VI nodaļas 36. un 37. pantu, ir rekomendācijas, kurām attiecībā pret dalībvalstīm nav piešķirts juridiski saistošs spēks. Savukārt atbilstoši ANO Statūtu VII nodaļai un 41. pantam Drošības padome pieņem rezolūcijas, kas ir juridiski saistošas dalībvalstij. Pamatojoties uz Statūtu 42. pantu, Drošības padome pieņem operatīvas dabas rezolūcijas, kuras nereglamentē valsts pienākumus, bet paredz konkrētas darbības, kas jāveic Drošības padomei. Statūtu VI nodaļas ietvaros valstis pašas ierosina jautājuma izskatīšanu, un Drošības padome iesaka strīda risināšanas veidu (pasīvā loma) vai iesaistās mierīgā risināšanā (aktīvā loma). VII nodaļas ietvaros darbojas tikai Drošības padome, un valstis tās lēmumus ietekmēt nevar.

Praksē ir radušās diskusijas par pieņemto Drošības padomes rezolūciju tiesisko pamatu un saistošo dabu. Tādēļ būtiski ir atzīmēt, ka ANO nepastāv konstitucionālā pārraudzība – nav institūcijas, kas varētu Drošības padomes lēmumus atcelt.

Kad Drošības padome rīkojas saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, tās pieeja ir vispārēji elastīga, nevis formāla. Parasti tā uz kādu konkrētu Statūtu pantu neatsaucas, bet šādos gadījumos atsaucas vispārīgi uz ANO Statūtu VII nodaļu. Tāda pati pieeja tiek izmantota, arī pieņemot rezolūcijas, kas nosaka ekonomiskās sankcijas vai leģitimē bruņoto spēku lietošanu. Viens no izņēmumiem ir Drošības padomes 598. rezolūcija (1987) par Irākas–Irānas konfliktu; tajā norādīts, ka Drošības padome rīkojas saskaņā ar ANO Statūtu 39. un 40. pantu. Saistībā ar Drošības padomes iedibināto praksi – pieņemot rezolūcijas, nenorādīt konkrētus Statūtu pantus, atbilstoši kuriem padome izmanto sev piešķirtās funkcijas – ir radies iemesls apšaubīt Drošības padomes rīcības tiesisko pamatu. Turklāt nav vienotības par to, vai Drošības padomes saistošās rezolūcijas ir visas tās, kas pieņemtas, atsaucoties uz ANO Statūtu VII nodaļu. ANO Statūtu 25. pants paredz, ka ANO dalībvalstīm ir pienākums "saskaņā ar šiem Statūtiem pakļauties Drošības padomes lēmumiem un tos pildīt", tomēr nav skaidrs, kāda veida rezolūcijas tiek apzīmētas ar jēdzienu "lēmumi". Tādēļ ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas tiek uzskatītas par nesaistošām, jo ANO Statūtu 10. un 14. pants atsaucas nevis uz "rezolūcijām", bet gan uz Ģenerālās asamblejas "rekomendācijām".