Starptautiskās vides aizsardzības tiesības

16.03.2015. 10:35

ANO ir bijusi galvenā starptautisko vides aizsardzības tiesību attīstītāja. ANO Vides programma (UNEP) administrē daudzus līgumus, kas attiecas uz vides aizsardzību visā pasaulē.

Svarīgākās starptautisko vides aizsardzības tiesību konvencijas

Gads

Konvencija

Komentārs

1969

Starptautiskā konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā naftas piesārņojuma gadījumā

Likumu, ar kuru Latvija pievienojās šai konvencijai, tās Pielikumam un 1973. gada Protokolam par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā citu vielu, kas nav nafta, izraisīta piesārņojuma gadījumā, pieņēma Saeima 17.05.2001. (spēkā no 30.05.2001.).

1979

Ženēvas konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos

Šī ir viena no nozīmīgākajām starptautiskajām vides aizsardzības konvencijām Eiropā. Tā tika sagatavota pēc tam, kad tika pierādīta saistība starp sēra izmešiem kontinentālajā Eiropā un Skandināvijas ezeru paskābināšanos; turpmākie pētījumi apstiprināja, ka gaisa piesārņojums, pirms tas nogulsnējas un nodara kaitējumu videi, var pārvietoties vairākus tūkstošus kilometru. Pēc Ženēvas konvencijas stāšanās spēkā saistībā ar to tika pieņemti astoņi protokoli.

Latvija ir pievienojusies konvencijas 1984. gada protokolam "Par Kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novēršanai un novērtēšanai Eiropā (EMEP) ilgtermiņa finansēšanu", 1998. gada protokolam "Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem", 1998. gada protokolam "Par smagajiem metāliem" un 1999. gada protokolam "Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu". Pārējiem Ženēvas konvencijas protokoliem Latvija nav pievienojusies, jo šo protokolu saistības ir ietvertas protokolā "Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu". Ženēvas konvencijas un tās protokolu prasību nodrošināšanai Latvijā veic gaisa piesārņojuma monitoringu un piesārņojuma novēršanas pasākumus, samazinot galveno gaisu piesārņojošo vielu izmešus.

1985

Vīnes konvencija par ozona slāņa aizsardzību un 1987. gada Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām

Konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēka veselību un vidi pret nelabvēlīgu ietekmi, kas ir vai varētu rasties, ja cilvēka darbības dēļ notiek vai varētu notikt pārmaiņas ozona slānī. Konvencija regulē: sistemātiskus novērojumus un pētījumus; zinātniskās, tehniskās, sociāli ekonomiskās, komerciālās un juridiskās informācijas apmaiņu; likumdošanas un administratīvos pasākumus; sadarbību programmatisko pasākumu saskaņošanā; sadarbību saskaņotu pasākumu, procedūru un standartu izstrādāšanā; sadarbību ar kompetentām starptautiskām institūcijām, lai īstenotu Konvenciju.

1989

Bāzeles konvencija par bīstamo atkritumu, ieskaitot ķimikālijas, pārrobežu kustību un to iznīcināšanu starptautiskajās tirdzniecības procedūrās, ieskaitot Londonas vadlīnijas par informācijas apmaiņu attiecībā uz ķimikālijām starptautiskajā tirdzniecībā

Konvencija regulē valstu tiesības aizliegt bīstamo atkritumu importu un eksportu, kā arī pasākumus bīstamo atkritumu rašanās iespējas samazināšanai līdz minimumam, lai nenotiktu piesārņojums ar bīstamiem atkritumiem. Valstīm jāgarantē, lai bīstamo un citu atkritumu robežšķērsojošā transportēšana būtu samazināta līdz minimumam. Šīs konvencijas pieņemšanas brīdī ik gadu pasaulē nāca klāt aptuveni 400 miljoni tonnu bīstamo atkritumu; 75% šo atkritumu tika radīti rūpnieciski attīstītajās valstīs. "Bāzeles aizliegums", kas pastiprināja Bāzeles konvencijas prasības, tika pieņemts dažus gadus vēlāk.

1990

Starptautiskā konvencija par gatavību, reaģēšanu un sadarbību naftas piesārņojuma gadījumā (OPRC)

Šī ir Starptautiskās jūrniecības organizācijas konvencija. Tā pieņemta, rūpējoties par piesardzības un novēršanas pasākumiem, lai jau pirmsākumā izvairītos no naftas piesārņojuma, kā arī nepieciešamību stingri piemērot spēkā esošos starptautiskos instrumentus, kas saistīti ar jūras kuģošanas drošību un jūras piesārņojuma novēršanu. Latvija konvencijai pievienojās 1991. gada 10. septembrī.

1992

Konvencija par bioloģisko daudzveidību

Konvencija regulē jautājumus par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tās komponentu izmantošanu, kā arī par to labumu taisnīgu sadali, kas gūti, izmantojot ģenētiskos resursus, ietverot piemērotu pieeju ģenētiskiem resursiem, gan atbilstošu tehnoloģiju nodošanu, ņemot vērā visas tiesības uz šiem resursiem un tehnoloģijām, gan pienācīgu finansēšanu.

Konvencijas 2000. gadā pieņemtais Kartahenas protokols par bioloģisko drošību pieprasa skaidri marķēt eksportējamās lauksaimniecības preces, kurās varētu būt ģenētiski modificēti organismi, un atļauj valdībām izvēlēties, vai šādu importu akceptēt.

1992

Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām un 1997. gada Kioto protokols

Konvencijas mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinošu pasākumu ieviešanu nacionālā un starptautiskā līmenī. Protokolā ir iekļauti konkrēti mērķi un termiņi, lai rūpnieciski attīstītās valstis ierobežotu un samazinātu antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisiju.

Kioto protokols stājās spēkā 2005. gada 16. februārī. Latvijas Republikas Saeima to ratificēja 2002. gada maijā. Atbilstoši Kioto protokola nosacījumiem Latvijai laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam jāsamazina antropogēno siltumnīcefekta gāzu emisija par 8% (salīdzinājumā ar 1990. gadu).

Kioto protokola sakarā saduras dažādas vides un ekonomiskās problēmas; tādas, piemēram, ir diskusijas saistībā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas un Kioto protokola standartiem.

1994

Starptautiskā konvencija cīņai pret augsnes degradāciju

Konvencija paredz veidot starptautisku sadarbību, lai novērstu pārtuksnešošanos un mazinātu sausuma radītās sekas. Konvencijā skaidrots pārtuksnešošanās jēdziens – augsne dažādu faktoru, klimatisku apstākļu un cilvēku darbības rezultātā kļūst neauglīga un neizmantojama. Konvencijas mērķis ir cīnīties pret šādu stāvokli ar starptautiskās sadarbības palīdzību, kā arī palielināt augsnes produktivitāti un veicināt zemes un ūdens resursu saglabāšanu.

1998

ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 1998. gada 25. jūnija Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija)

Konvencija sastāv no trim galvenajiem komponentiem:

  • komponents – vides informācijas pieejamība; nosaka prasības valsts institūcijām, lai tās informētu sabiedrību par vidi un citiem būtiskiem, ar vidi saistītiem jautājumiem;
  • komponents – sabiedrības līdzdalība; nosaka sabiedrības un interešu grupu (tostarp nevalstisko organizāciju (NVO)) iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā;
  • komponents – pieeja tiesu varai; nosaka sabiedrības un interešu grupu tiesības meklēt atbalstu tiesā, ja valsts vai biznesa struktūras nenodrošina pirmo divu komponentu izpildi vai to pieņemtie lēmumi rada būtiski negatīvu ietekmi uz vidi.