Pagājušā gadsimta 90. gadu sākums starptautiskajās attiecībās iezīmējās ne tikai ar Padomju Savienības sabrukumu, aukstā kara beigām un pārmaiņām lielvaru spēku samērā, bet arī ar cilvēku masveida slepkavošanu bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un Ruandā. Šie noziegumi pret cilvēci un masveida starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi mudināja ANO Drošības padomi radīt īpašus tribunālus, lai sauktu pie atbildības genocīdā un noziegumos pret cilvēci iesaistītās amatpersonas un to tiešos veicējus. Tribunāli tika izveidoti, pamatojoties uz ANO Statūtu VII nodaļu, kurā runāts par piespiedu pasākumiem. No starptautisko krimināltiesību tālākveidošanas viedokļa tribunāli ir vērtējami kā efektīvi, tomēr to sakarā izskanējusi arī asa kritika. Tā pirmām kārtām ir tikusi vērsta pret Drošības padomi, kurai saskaņā ar VII nodaļu nav pilnvaru tribunālus veidot un kura ar savu praksi apdraud Starptautiskās krimināltiesas efektivitāti. Kritika – īpaši no Starptautiskās tiesas puses – vērsta arī pret pašiem tribunāliem, jo tiek uzskatīts, ka tie savā interpretācijā ir pārāk "brīvi".
Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls
Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls ir ANO institūcija, kuras izveidošanas mērķis ir veikt kriminālvajāšanu saistībā ar kara noziegumiem bijušajā Dienvidslāvijā. 1991. un 1992. gadā Kosovā, Bosnijā un Hercegovinā, kā arī citās bijušās Dienvidslāvijas daļās notika bruņota kampaņa, lai aptuveni no trešdaļas Horvātijas teritorijas padzītu iedzīvotājus, kas nav serbi. Tiek lēsts, ka masu slaktiņos bojā gājuši ap 800 000 cilvēku.
Tribunāls funkcionē kā ad-hoc tiesa un atrodas Hāgā. Tas tika izveidots 1993. gada 25. maijā ar ANO Drošības padomes 827. rezolūciju. Tribunāla jurisdikcijā ir dažāda veida noziegumi, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada: nopietni 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpumi, likuma pārkāpumi, genocīds un noziegumi pret cilvēci. Tribunāls var tiesāt tikai personas, nevis organizācijas vai valdības. Augstākais soda mērs, ko tribunāls var piespriest, ir mūža ieslodzījums. Pateicoties šā tribunāla darbībai, par kara noziegumiem uz 11 gadiem tika notiesāta bijusī Bosnijas serbu prezidente Biljana Plavšiča. Turpinās bijušā Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča prāva.
Kritizējot Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla izveidi un darbību, viens no būtiskākajiem argumentiem bija tas, ka tribunālu ir izveidojusi ANO Drošības padome, nevis ANO Ģenerālā asambleja, lai gan ANO Statūti ekskluzīvās tiesības veidot šādas institūcijas piešķir tieši Ģenerālajai asamblejai. Šis fakts bija formāls pamats bijušā Dienvidslāvijas Republikas prezidenta Slobodana Miloševiča prasībai atzīt, ka tiesa darbojas bez tiesiska pamatojuma. ANO Drošības padome izveidoja tribunālu, balstoties uz Statūtu VII nodaļu, kurā paredzēts, ka Drošības padome var veikt pasākumus starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai. Ir notikušas diskusijas par to, vai tribunālu patiešām varētu uzskatīt par "pasākumu", kas uztur vai atjauno starptautisko mieru un drošību.
Cita pret tribunālu vērstā kritika attiecas uz valodas lietojumu. Tribunāls nenošķir bosniešu, horvātu un serbu valodas, izdodot dokumentus ar atzīmi "B/C/S" ("Bosnian/Croatian/Serbian"). Šīs nostādnes aizstāvji argumentē, ka valodas trīs formas ir vienādi labi saprotamas, turklāt bijušajā Dienvidslāvijā tās tika oficiāli uzskatītas par vienu valodu, tāpēc atsevišķi tulkojumi nav nepieciešami. Tribunāls izmanto tulkus, kas runā bosniešu un serbu valodā, un daži apsūdzētie ir iesnieguši sūdzības, ka nespēj pilnībā tulkojumu saprast.
Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls
Ruandas genocīds tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta nežēlīgākajiem notikumiem. Starptautiskā sabiedrība genocīdu nenovērsa un arī neapstādināja, pirms tas izbeidzās pats. Ruandieši nogalināja ruandiešus, masveidā iznīcinot ne tikai tutsi cilts piederīgos, bet arī skarot mērenos hutus. No 1994. gada 6. aprīļa līdz jūlija vidum 100 dienas Ruandā katru dienu notika masu slepkavošana, turklāt nežēlība izpaudās ne tikai no bruņotu spēku puses, bet arī civiliedzīvotāju starpā. Dažādi avoti ziņo par nogalināto skaitu no 500 000 līdz miljonam. Ruandas genocīds radīja gandrīz 5 miljonus bēgļu.
Ruandas tribunāls, ko 1994. gada 8. novembrī izveidoja ANO Drošības padome, ir tiesa ANO paspārnē. Tribunāla radīšanas mērķis bija tiesāt personas, kas ir atbildīgas par genocīdu un citiem nopietniem starptautisko tiesību pārkāpumiem, kuri tika veikti Ruandas teritorijā vai kurus Ruandas pilsoņi veica blakus esošajās valstīs laikposmā no 1994. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim. Tribunālā ir 16 tiesneši četrās palātās, kā arī darbojas deviņi ad litem tiesneši. Šis ANO tribunāls ir apsūdzējis 35 personas genocīdā, kā arī noziegumos pret cilvēci, kas cēlušies no genocīda.
Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls tika izveidots, pamatojoties uz šādām rezolūcijām:
- 1994. gada 8. novembrī, Nr. 995;
- 1995. gada 27. februārī, Nr. 978;
- 1998. gada 30. aprīlī, Nr. 1165.
Ruandas tribunāls 1998. gadā pirmo reizi cilvēces vēsturē panāca apsūdzošu spriedumu par genocīda noziegumiem. Šajā apsūdzībā tribunāls noteica, ka mērķtiecīga izvarošana ir noziegums pret cilvēci un ka seksuālā vardarbība ir viens no genocīda veidiem. 1998. gada decembrī Arušā pirmo reizi tika notiesāts bijušais valsts galva Žans Kambanda. Pateicoties šā ANO tribunāla darbībai, aptuveni 20 pasaules valstīs arestēja bijušos hutu cilts līderus, no tiem 11 bija bijušie Ruandas valdības ministri.
Kā būtisks tribunāla darbībā jāatzīmē process pret "naida medijiem"; tas sākās 2000. gada 23. oktobrī. Tiek veikta kriminālvajāšana pret medijiem, kas 1994. gadā kūdīja uz genocīdu. 2003. gada 19. augustā Arušas tribunāls pieprasīja mūža ieslodzījumu Ferdinandam Nahimanam un Žanam Bosko Baraiagvizam – personām, kas bija atbildīgas par Radio Télévision Libre de Mille Collines, kā arī Hasanam Ngezem – Kanguras laikraksta direktoram un redaktoram. Viņi tika apsūdzēti par genocīdu, musināšanu uz genocīdu un noziegumiem pret cilvēci 1994. gada genocīda laikā, kā arī pirms tam. 2003. gada 3. decembrī tiesa visus atzina par vainīgiem un piesprieda Nahimanam un Baraiagvizam mūža ieslodzījumu, savukārt Ngezem – 35 gadu ieslodzījumu. Šajā lietā patlaban ir iesniegta apelācija.