* Beļģijas latviešu ziņas, 2021. gada maija un novembra izdevumos
Šogad svinam Latvijas un Beļģijas diplomātisko attiecību simtgadi. Latvijas un Beļģijas divpusējo attiecību vēsture ir maz pētīta. Tomēr tā ir ļoti interesanta. Tādēļ Latvijas vēstniecība Beļģijā ir uzsākusi Latvijas un Beļģijas divpusējo attiecību vēstures faktu un liecību apkopošanu, lai simtgades jubilejas gadu noslēgtu ar nelielu apkopojumu par Latvijas-Beļģijas divpusējo attiecību dinamiku gan pirms Otrā Pasaules kara, gan arī jaunākajos laikos. Šajā un nākamajā izdevumā iepazīstināsim lasītājus ar interesantiem un iespējams mazāk zināmiem faktiem no Latvijas un Beļģijas divpusējo attiecību vēstures. Latvijas vēstniecība Beļģijā vēlas izteikt lielu pateicību visiem bijušajiem Latvijas vēstniekiem Beļģijā – Jurim Kanelam, Imantam Lieģim, Aivaram Grozam, Raimondam Jansonam un Leldei Līcei-Līcītei, kuru atmiņas par darbu Beļģijā spilgti raksturo Latvijas un Beļģijas divpusējo attiecību dinamiku pēdējo 30 gadu laikā.
Divpusējo diplomātisko attiecību pamats ir valsts tēla veidošana un izpratnes par valsts politiku veicināšana uzņēmējvalstī. Ikvienas starpvalstu attiecības veido konkrēti cilvēki. Latvijas tēlu Beļģijā 100 gadu laikā veidojuši ne tikai valsts vēstnieki, bet arī politiķi, kultūras darbinieki un aktīvi uzņēmēji. Dažkārt personīgie kontakti un sadarbība veidojusies īpaši cieši. Latvijas-Beļģijas divpusējo attiecību vēsture to lieliski raksturo, jo līdztekus diplomātu bieži vien nemanāmajam darbam, ir personības, kas dzīvojušas, mācījušās, strādājušas vai bieži viesojušās Beļģijā, tādējādi gan popularizējot Latviju, gan arī ienesot Beļģijas vārdu un tendences Latvijā.
Dubultā atzīšanas gadskārta
Beļģija bija starp pirmajām piecām valstīm līdzās Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālijai un Japānai, kas atzina Latvijas neatkarību de iure 1921. gada 26. janvārī. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Beļģija bija to valstu vidū, kas neatzina Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.
Šogad atzīmēsim vēl vienu nozīmīgu gadskārtu. 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums ar kuru de facto tika atjaunots Latvijas Republikas valstiskais statuss. Tam sekoja Latvijas starptautiskā atzīšana otro reizi. 1991. gada 5. septembrī Beļģijai atzīstot Latvijas neatkarību, tika atjaunotas abu valstu diplomātiskās attiecības.
Latvijas vēstnieki, vēstniecības un konsulāti Beļģijā pirms Otrā pasaules kara
Foto ar Latvijas delegāciju 1921. gada 26. janvārī Latvijas diplomātiskajai pārstāvniecībai Beļģijā zīmīgs arī ar to, ka abās pusēs Latvijas Republikas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam sēž abi Latvijas vēstnieki Beļģijā pirms kara. 1924. gadā Briselē tika atvērts Latvijas ģenerālkonsulāts, kas 1927. gadā sūtņa Jāņa Lazdiņa vadībā tika pārveidots par Latvijas sūtniecību. Jānis Lazdiņš bija sūtnis Beļģijā līdz 1937. gadam, savukārt Dr. Miķelis Valters bija Latvijas sūtnis Beļģijā 1937.-1940. gadā. 1933. gadā Latvijai bija ne tikai vēstniecība Briselē, bet arī konsulāti Antverpenē, Ģentē un Ljēžā.
Rainis un Beļģija
20. gadsimta sākumā virkne vēlāko Latvijas valstsvīru un kultūras darbinieku studēja Beļģijā, izveidojot šeit kontaktus un ciešas draudzības. Draudzība mūža garumā izveidojās starp Latvijas un Beļģijas sociāldemokrātiem Raini un Kamilu Heismanu (Camille Huysmans, 1871–1968).
Kamils Heismans bija Beļģijas mākslas un izglītības ministrs 1925.-1927. un 1947.- 1949. gadā, kā arī Beļģijas premjerministrs 1946.-1947.gadā. Rainis Beļģiju savās vēstulēs pieminējis kā “dārgo Beļģiju, kura mums, mazajai, tālajai un izolētajai nācijai, šķiet kā jaunās kultūras augstākais priekšpostenis un ir mana otrā garīgā dzimtene”. Savukārt K.Heismans veltījis dziļi izjustus atvadvārdus Rainim mūžībā aizejot, raksturojot lugu “Jāzeps un viņa brāļi” kā vienu no piepildītākajām dramaturģiskajām koncepcijām Eiropā. 1926. gada 13. janvārī Rainim piešķirts Beļģijas valsts apbalvojums – Leopolda Kavaliera krusts, par ko Rainis bija ļoti priecīgs un pateicīgs.
Beļģijas karalis
Viens no valstu divpusējo attiecību svarīgākajiem brīžiem ir valstu augstāko amatpersonu vizītes, kas gūst plašu popularitāti medijos un dod jaunus praktiskus impulsus divpusējo attiecību stiprināšanai. Monarhu vizītes Latvijā organizēšana no diplomātiem prasa rūpīgu darbu vairāku gadu garumā. Atbilstoši tradīcijai Beļģijas karalis ārvalstu vizītēs uz konkrētu valsti dodas vienu reizi savas valdīšanas laikā. Līdz šim vienīgā Beļģijas karaļa vizīte Latvijā notika 2007. gada 23.-25. aprīlī, kad Latviju apmeklēja Beļģijas karalis Alberts II un karaliene Paula.
Imants Lieģis, Latvijas vēstnieks Beļģijā 1997.–2000. gadā
“Man ir viegli atcerēties akreditācijas dienu – 1998. gada 18. jūnijs, jo es varēju apsveikt karali Albertu vārda dienā, un pateikt, ka pēc latviešu tradīcijām pie draugiem uz vārda dienu drīkst ierasties neaicināts. Tas viņu uzjautrināja.”
Raimonds Jansons, Latvijas vēstnieks Beļģijā 2006.–2011. gadā
“Var teikt, ka karaļa vizītes laikā Beļģija un Latvija no jauna viena atklāja otru, jo līdz tam Beļģijas valsts galvas vizītes Latvijā nebija bijušas. Vizīte bija piesātināta, jo Beļģija tikko bija nosvinējusi tās 175. gadadienu. Karalis un karaliene viesojās arī Liepājā, apmeklēja Jūras spēku Mācību centru. Turklāt tas viss notika laikā, kad Beļģija NATO ietvaros bija pārņēmusi Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas funkcijas.”
Latvieši Beļģijā
Lai gan Beļģija ne pagātnē, ne arī mūsdienās nav starp valstīm ar skaitliski lielāko latviešu diasporu, Beļģijas latvieši vienmēr ir bijusi ļoti aktīva un pamanāma diasporas daļa, kas darbojusies arī pēc Otrā pasaules kara un sniegusi lielu atbalstu arī pirmajiem atjaunotās Latvijas vēstniekiem Beļģijā.
Juris Kanels, Latvijas vēstnieks Beļģijā 1993.–1997. gadā
“Mana ierašanās Briselē notika nepilnus trīs mēnešus pirms Latvijas Republikas dibināšanas 75. gadadienas, un tādēļ viens no pirmajiem pienākumiem bija organizēt mūsu valsts dzimšanas dienas svinības. Un tieši šis notikums palīdzēja ļoti ātri nodibināt sakarus ar Beļģijas latviešu kopienu, jo izlēmām svētku pieņemšanu rīkot kopā. (...) Rīkojot kopīgu pasākumu, es kā Latvijas vēstnieks vēlējos izrādīt cieņu tautiešiem, kuri, neskatoties uz ilgiem trimdas gadiem, pašaizliedzīgi saglabāja un kopa latvisko garu un identitāti. Un esmu ļoti pateicīgs, ka Beļģijas latvieši mani pieņēma, atbalstīja un arī turpmāk visu darbības laiku vēstnieka amatā bija gatavi līdzdarboties un palīdzēt.
Es šeit gribu pieminēt tikai 4 no deviņdesmito gadu latviešu kopienas vadītājiem un aktīvākajiem pārstāvjiem, lai arī pieminēšanas vērti, protams, būtu daudzi. Pirmkārt, ir jāatzīmē toreizējais ilggadējais Beļģijas Latviešu nacionālās komitejas un arī “Daugavas Vanagu” Beniluksa nodaļas priekšsēdis Jānis Jerumanis. Zinātņu doktors, pēc profesijas ķīmijas inženieris un lauksaimniecības industrijas inženieris, J. Jerumaņa kungs jau kopš 1945. gada aktīvi darbojās un vadīja latviešu sabiedrisko dzīvi sākotnēji Dānijā un pēc tam Beļģijā. Par savu izcilo pētniecisko darbību viņš bija apbalvots ar Beļģijas Karaļa Kroņa ordeni, bet par ilggadīgu un nenogurstošu darbu, organizējot latviešu kopienas sabiedrisko dzīvi Beļģijā, Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996. gada 25. martā Jānim Jerumanim pasniedza Triju Zvaigžņu III šķiras ordeni un iecēla viņu par ordeņa komandieri.
Neviens latviešu kopienas pasākums 1990-jos gados nevarēja notikt bez aktīvās sabiedriskās darbinieces, Baltijas Informācijas centra Briselē ilggadējās vadītājas, tulkotājas Annas Dundures - Paklones. Zinu, ka pēc tam viņa savu nenogurstošo enerģiju turpināja dalīt starp Beļģiju un Latviju, pat kļūstot par Kārsavas novada Goda pilsoni. Tāpat nevaru nepieminēt monsiņjoru, bruņinieka ordeņa „Leopolds II” un Triju Zvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmes kavalieri prāvestu Pēteri Dupatu un medicīnas doktoru, Latvijā visiem droši vien zināmās „E. Gulbja Laboratorijas” dibinātāju un īpašnieku Egilu Gulbi.”
Aivars Groza, Latvijas vēstnieks Beļģijā 2000.–2005.gadā
“Ar vissiltākajām atmiņām atceros savu un ģimenes kontaktus, draudzību un kopā pavadīto laiku ar Beļģijas latviešiem. Jānis Jerumanis, Mišelīna Lazdiņa – Collin, prāvests Pēteris Dupats un daudzi citi, pateicoties kuriem, Beļģijai vienmēr tika atgādināts par Latvijai nodarīto pārestību pēc Otrā Pasaules kara. Pateicoties kuru palīdzībai, mēs pēc neatkarības atgūšanas raiti atjaunojām savu klātbūtni Beļģijas un Eiropas galvaspilsētā. Kad 2005.gadā atstāju Briseli, lai dotos uz nākamo diplomātisko nozīmējumu Vīnē, sākās arī vēsturiskas izmaiņas latviešu diasporā – Briselē sāka ierasties jaunlatvieši, lai uzsāktu darbu starptautiskajās institūcijās. Ir patiess prieks, ka šo grandiozo vēsturisko pārmaiņu rezultātā Brisele ir kļuvusi par vienu no visplašāk pārstāvētajām latviešu diasporas pilsētām, ka turpinās pēc trimdas latviešu iesāktās tradīcijas.”
Latvijas diplomāti Parīzē pēc atzīšanas de iure 1921.gada janvārī.
Pirmajā rindā no kreisās: diplomātiskais pārstāvis Romā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, ārlietu ministra kabineta šefs Jānis Lazdiņš.
Otrajā rindā no kreisās: Latvijas valdības delegāts Parīzē Olģerds Grosvalds, diplomātiskais pārstāvis Londonā Georgs Bisenieks, ārlietu ministra adjutants Jānis Tepfers.
Parīze, [27.–30.]01.1921. Nezināma autora foto
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Latvieši pēckara Beļģijā
Ne pagātnē, ne arī mūsdienās Beļģijā neuzturas skaitliski lielākā latviešu diaspora. Tomēr Beļģijas latvieši vienmēr ir bijusi ļoti aktīva un pamanāma diaspora, kas darbojusies arī pēc Otrā pasaules kara un sniegusi lielu atbalstu arī pirmajiem atjaunotās Latvijas vēstniekiem Beļģijā.
Otrā pasaules kara Beļģijā darbojās Pētera Mantinieka kartogrāfijas institūts – uzņēmums, kuru Pēteris Mantinieks (11.10.1895.- 15.03.1979.), viens no pionieriem kartogrāfijā, izveidoja pirmskara Latvijā. Balstoties uz Latvijā iegūto pieredzi, uzņēmums veiksmīgi tika atjaunots Beļģijā. Uzņēmumā ražotās kartes un atlasi 20. gadsimta piecdesmitajos gados izmantoti Beļģijas skolās. Uzņēmums pēc kara iespiedis arī latviešu autoru grāmatas.
Viens no Beļģijas Latviešu nacionālās komitejas dibinātājiem un priekšsēdētājiem, zvērināts advokāts Kārlis Gulbis (12.12.1904.- 20.07.1973.), no 1951. gada 3. augusta pildīja Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja K. Zariņa pārstāvja funkcijas Beļģijā un Luksemburgā. Pēc K. Zariņa nāves 1963. gada 5. maijā, K. Gulbis vērsās ar vēstulēm pie pilnvarotā lietveža Londonā Teodota Ozoliņa un pie jaunievēlētā diplomātiskā dienesta vadītāja Arnolda Spekkes, kurās juridiski pamatoja, ka Kārļa Zariņa pilnvarojums attiecībā par viņa iecelšanu ir spēkā arī pēc Kārļa Zariņa nāves. Tomēr 1964. gada beigās Kārlis Gulbis savu darbību izbeidzis.
Latvijas goda konsuli Beļģijā
Nenovērtējamu pienesumu Latvijas un Beļģijas attiecību veidošanā un paplašināšanā, kā arī atbalstu vēstniecības ikdienas darbā sniedz Latvijas nozīmētie goda konsuli. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Beļģijā nozīmēti 4 goda konsuli.
Nils Dālmans (Niels Dahlmann) bija pirmais nozīmētais Latvijas goda konsuls Beļģijā, un goda konsula pienākumus viņš pildīja no 1991. līdz 2014. gadam, līdz devās mūžībā. Par ieguldījumu Latvijas valsts labā 2001. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Valters van Mehelens (Walter Van Mechelen) goda konsula pienākumus pildīja no 1992. gada līdz 2015.gadam. No 2016.gada Latvijas goda konsula amatu Flandrijā pārņēma viņa dēls Kristofs van Mehelens (Christoph Van Mechelen).
Valters van Mehelens:
“Manas attiecības ar Latviju aizsākās, kad tika atvērta regulāra kuģu satiksme starp Antverpeni un Rīgu/Ventspili. 1992. gadā man tika uzticēts pārstāvēt Latvijas jūrniecības nozares intereses Beļģijā. Iesākumā ar kolēģi Nilsu Dālmanu divpusējās sarunās ar Beļģijas partneriem piedalījāmies tikai mēs, jo vēstniecība vēl nebija atvērta. Kāda pieredze! Ar lielu godu atceros prezidentu G. Ulmaņa un V. Vīķes-Freibergas vizītes Beļģijā, ir bijušas ļoti interesantas tirdzniecības misijas uz Rīgu kopā ar Flandrijas valdību un Tirdzniecības kameru. Ar organizāciju “Flanders-Balticum” palīdzējām gan Beļģijas gan Latvijas uzņēmumiem.”
Daniels Ferdinands Vanhofs (Daniel Ferdinand Vanhoff) pildīja Latvijas goda konsula pienākumus Valonijā no 2001. līdz 2019. gadam:
“Pirmais Latvijas vēstnieks, ar kuru tikos Ljēžā, bija viņa ekselence Imants Lieģis. Viņš mani nominēja goda konsula amatam, kurā strādāju gandrīz 20 gadus. Neaizmirstams bija mans pirmais ceļojums uz galvaspilsētu Rīgu, un mazās burvīgās Baltijas valsts, kas bija izvēlējusies mani par savu goda konsulu, iepazīšana. Atmiņā palikusi Dirbī (Durbuy) pilsētas delegācijas viesošanās Kuldīgā. 2006. gadā es nominēju prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu Ljēžas universitātes goda doktora titulam “Sievietes loma ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā” par viņas kā sabiedriskā darbinieka izcilo ieguldījumu. Prezidente goda doktora titulu saņēma vizītes laikā Beļģijā.”
Latvijas goda konsulāta Flandrijā atklāšana 2017.gada maijā.
No kreisās: Latvijas vēstniecības Beļģijā pilnvarotā lietvede Egita Lase, goda konsuls Flandrijā Kristofs van Mehelens, Goda konsuls Valonijā Daniels Vanhofs, nerezidējošā Latvijas vēstniece Beļģijā Ilze Rūse, bijušais goda konsuls Flandrijā Valters van Mehelens.
F-16 iznīcinātāji un mīnu kuģi
Beļģija bija pirmā valsts, kas NATO ietvaros nodrošināja Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas funkcijas ar F-16 iznīcinātājlidmašīnām 2004. gadā. Kopumā Beļģija no dažādām gaisa spēku bāzēm Baltijas reģionā (Lietuvas, Igaunijas un Polijas) gaisa telpas novērošanas misiju ir veikusi desmit reizes, nākamā misija sāksies 2021. gada decembrī.
Tikpat nozīmīga ir arī Latvijas un Beļģijas Jūras spēku sadarbība. Latvijas jūras virsnieki apmācību veic Ostendē, EGUERMIN skolā (“The Belgian-Netherlands Naval Minewarfare School’’), bet pēdējos gados Latvijas virsnieki jau paši sniedz atbalstu skolas kursu realizācijā. Savukārt Latvijas un Beļģijas mīnu kuģi Baltijas valstu jūras eskadras (Baltic States Naval Squadron, BALTRON) projekta ietvaros piedalās gan apmācībās Zēbrigē Beļģijā, gan arī Liepājā, Latvijā.
Valsts prezidents E.Levits apskata F-16 iznīcinātāju, apmeklējot Beļģijas gaisa spēku bāzi Kleine Brogel 2021.gada 14.jūnijā.
Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Beļģijā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas
Latvijas vēstniecība Beļģijā atklāta 1994. gadā. Uzsākoties iestāšanās procesam Eiropas Savienībā (ES) un NATO, bija nepieciešams nodrošināt pastāvīgu Latvijas diplomātu klātbūtni šajās institūcijās. Sākotnēji pārstāvja funkcijas ES un NATO veica divpusējais vēstnieks Beļģijā, papildus tam pildot arī nerezidējošā vēstnieka funkcijas Nīderlandē un Luksemburgā.
1997. gada aprīlī tika izveidota atsevišķa Latvijas Republikas pārstāvniecība ES, kas līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gada 1. maijā ieguva Pastāvīgās pārstāvniecības ES statusu. 2008. gada 25. janvārī Latvijas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība ES sāka darbu jaunajā namā Briseles centrā, tā dēvētajā Eiropas kvartālā. Savukārt, Latvijas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība NATO uz jaunām telpām pārvācās 2018. gada sākumā, kad tika atklāta jaunā NATO galvenā mītne Briselē.
Nav noslēpums, ka izveidotājās trīs Latvijas diplomātiskajās pārstāvniecībās Briselē – Latvijas vēstniecībā, Pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā un Pastāvīgajā pārstāvniecībā, NATO izvietots skaitliski lielākais skaits Latvijas diplomātu korpuss ārpus Latvijas. Piemēram, Latvijas prezidentūras ES laikā Latvijas pārstāvniecībā ES pastāvīgi strādāja 126 diplomāti un nozaru ministriju specializētie atašeji. 2021. gadā Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES strādā 58 diplomāti un specializētie atašeji.
Latvijas straujais integrācijas process ES un NATO un resursu koncentrēšana dalībai šajās institūcijās, nedaudz aizēnoja divpusējo attiecību uzturēšanas svarīgumu starp Latviju un Beļģiju. 2015. gada vasarā tika slēgta Beļģijas vēstniecība Latvijā. Arī Latvija līdz 2016. gadam nenozīmēja vēstnieku Beļģijā, vēstniecības pamatfunkcijas uzticot pildīt pilnvarotajam lietvedim. 2016. gadā Ilze Rūse, tiekot nozīmēta kā vēstniece Nīderlandē, saņēma pilnvarojumu pildīt nerezidējošās vēstnieces funkcijas Beļģijā un Luksemburgā. 2019. gada nogalē Beļģijā tika nozīmēts pastāvīgi rezidējošs Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Andris Razāns.