ANO darbības principi ir noteikti ANO Statūtos (jeb Hartā), kurus 1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko konferencē parakstīja 50 valstis. Polija, kas pēckara situācijas dēļ nebija atsūtījusi savu pārstāvi, tos parakstīja vēlāk, kļūstot par 51. ANO locekli. ANO Statūtu oriģināls tiek glabāts ASV – valstī, kurā notika vēsturiskā konference, Nacionālajā arhīvā Vašingtonā.
ANO Statūti ir gan organizācijas konstitūcija, gan valstu daudzpusējs līgums un kalpo kā starptautiskās likumdošanas avots.
Statūtos definēti četri galvenie ANO mērķi:
- Uzturēt starptautisko mieru un drošību, veicot efektīvus kolektīvus pasākumus, lai nepieļautu un novērstu miera apdraudējumu, apspiestu agresijas aktus vai citus miera pārkāpumus un, saskaņā ar taisnīguma un starptautisko tiesību principiem, mierīgiem līdzekļiem noregulētu un atrisinātu starptautiskus strīdus un situācijas, kas var kļūt bīstamas, izjaucot mieru.
- Attīstīt draudzīgas nāciju savstarpējās attiecības, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus vispārējā miera nostiprināšanas pasākumus.
- Īstenot starptautisko sadarbību, lai risinātu ekonomiskās, sociālās, kultūras un humanitārās problēmas, kā arī veicinātu cilvēktiesību un pamatbrīvību cieņas ievērošanu un attīstību neatkarīgi no cilvēka rases, dzimuma, valodas vai reliģijas atšķirības.
- Šo kopējo mērķu sasniegšanas gaitā būt nāciju rīcības saskaņošanas centram.
Daudzi mūsdienu starptautisko tiesību principi pirmo reizi ir fiksēti ANO Statūtos; tajos lielā mērā pārņemts arī savulaik Tautu Savienības statūtos noteiktais. Vairāki ANO darbības principi ir pārņemti pasaules praksē un darbojas kā pamatvērtības starptautiskā miera un drošības uzturēšanā. Lai arī ANO mērķi nereti tiek uzskatīti par ambicioziem un pārspīlētiem un organizācijas pārstāvētās vērtības un principi pat par neīstenojamiem, ANO ir sasniegusi to, kā trūka Tautu Savienībai, – mūsdienās valstis uzskata par pienākumu pamatot savu rīcību (pat ja tā ir pretēja ANO Statūtiem) vēl pirms tam, kad savu vērtējumu paudušas ANO galvenās institūcijas. Kā piemēru var minēt ASV rīcību Kubas krīzes laikā – ar ANO palīdzību valsts varēja leģitimizēt savu rīcību un politikas pozīciju; praksē sastopami arī citi piemēri – ASV pozīcija Irākas kara laikā vai NATO pozīcija Dienvidslāvijas sakarā.
ANO Statūti ir vienīgā vienošanās par organizācijas darbības principiem, taču to formulējumi nereti ir izrādījušies pārāk neskaidri, plaši vai dažādi interpretējami. Savā ziņā tas ir neizbēgami – teksts ir radīts pirms 60 gadiem ļoti īpašā starptautiskajā situācijā, un to savulaik apstiprināja 51 valsts. ANO dalībvalstu vidū pastāv atšķirīga nostāja par diviem ilgus gadus jutīgiem starptautiskās politikas elementiem, kas vienlaicīgi ir arī būtiski starptautiskās politikas principi, – valstu tiesības lietot spēku un to tiesības iesaistīties cilvēktiesību vai citu līdzīgu jautājumu risināšanā citu valstu jurisdikcijā.
ANO Statūtus var grozīt ar divu trešdaļu ANO Ģenerālās asamblejas locekļu balsu vairākumu un divu trešdaļu ANO dalībvalstu ratifikāciju, ieskaitot piecus pastāvīgos ANO Drošības padomes locekļus. Savukārt, lai Statūtus pārvērtētu, var tikt sasaukta ANO Ģenerālā konference. Laiku un vietu Ģenerālās konferences sasaukšanai nosaka Ģenerālā asambleja ar divu trešdaļu balsu vairākumu un Drošības padome ar jebkuru deviņu locekļu balsīm. Konferencē katram ANO loceklim ir viena balss. Izmaiņas, kas ANO Statūtos ieteiktas ar Ģenerālās konferences dalībnieku divu trešdaļu balsu vairākumu, stājas spēkā pēc vairākuma dalībvalstu ratifikācijas, ieskaitot visu Drošības padomes pastāvīgo locekļu balsis. Šo sarežģīto procedūru dēļ ir bijušas grūtības grozīt vai pārskatīt ANO Statūtus. Līdz šim grozīti četri ANO Statūtu panti, viens no tiem – divreiz.
Grozījumi ANO Statūtos
|
Gads |
Pants |
Grozījuma būtība |
Komentārs |
|
1965 |
23. pants |
Palielināts ANO Drošības padomes locekļu skaits: iepriekšējo 11 locekļu vietā – 15. |
Pēc reformas procedūras jautājumu izlemšanai bija nepieciešamas deviņas balsis un nepastāvīgo locekļu skaits bija pieaudzis līdz desmit. Tādējādi procedūras rezolūcijas nepastāvīgās locekles var pieņemt arī bez pastāvīgo locekļu līdzdalības. |
|
27. pants |
Palielināts nepieciešamo piekrītošo balsu skaits substantīva lēmuma pieņemšanai: iepriekšējo septiņu balsu vietā – deviņas, ieskaitot piecas Drošības padomes pastāvīgo locekļu balsis. |
Kā pirms, tā pēc reformas pastāvīgās locekles var substantīvu jautājumu bloķēt, izmantojot veto tiesības. |
|
|
61. pants |
Palielināts Ekonomikas un sociālo lietu padomes locekļu skaits: iepriekšējo 18 locekļu vietā – 27. |
Padomes locekļu skaita palielināšanas nepieciešamības iemesls bija krasais ANO dalībvalstu skaita pieaugums saistībā ar dekolonizācijas procesu. |
|
|
1968 |
109. pants |
Palielināts Ģenerālās konferences (kas pārskata Statūtus) sasaukšanai nepieciešamo Drošības padomes balstu skaits: iepriekšējo septiņu balsu vietā – deviņas. |
Šie grozījumi ANO Statūtos veikti, ņemot vērā ANO Drošības padomes paplašināšanu 1965. gadā. |
|
1973 |
61. pants |
Palielināts Ekonomikas un sociālo lietu padomes locekļu skaits: iepriekšējo 27 locekļu vietā – 54. |
Padomes locekļu skaita palielināšanas nepieciešamības iemesls ir krasais ANO dalībvalstu skaita pieaugums saistībā ar dekolonizācijas procesu. |
Viens no svarīgākajiem jaunajiem mūsdienu starptautisko tiesību principiem ir spēka, kā arī spēka draudu nelietošana starptautiskajās attiecībās. Tā ir gan paražu tiesību norma (Starptautiskās tiesas spriedums Nikaragvas lietā), gan ANO Statūtu norma. Līdz ar to likvidētas citas tiesības – klasiskajās starptautiskajās tiesībās pastāvošās tā dēvētās valstu svētās tiesības uz karu (jus ad bellum).
1928. gada Keloga–Briāna pakts aizliedza spēka lietošanu kā valsts politikas līdzekli starpvalstu attiecībās. Šis aizliegums ir kļuvis par vienu no fundamentālajiem principiem ANO Statūtos (2. panta ceturtais punkts) un starptautiskajās tiesībās ieguvis ius cogens (imperatīvas normas) statusu. Tomēr pastāv divi izņēmumi – Drošības padomes tiesības pilnvarot spēka lietošanu un neatņemamās (dabiskās) valstu tiesības uz pašaizsardzību. ANO Statūtu VII nodaļa paredz Drošības padomes kompetenci noteikt jebkuru miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un sniegt rekomendācijas vai lemt par nepieciešamajiem līdzekļiem, lai uzturētu vai atjaunotu starptautisko mieru un drošību. Šo līdzekļu vidū var būt arī militāri pasākumi.