Kārlis Ducmanis (1881–1943), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs. Dzimis 10. novembrī Cēsu apriņķa Brantu (Rozes) pagasta Kainaižos lauksaimnieka ģimenē; tēvs – Jēkabs, māte – Marija (dzimusi Bērziņa). 1892. gadā sācis mācības Raunas Jāņa skolā, 1894. gadā – Millera privātajā reālskolā Cēsīs, 1897. gadā – Jelgavas reālskolā (beidzis 1901.). 1898. gadā sācis publicēties presē. No 1902.–1907. studējis Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, bet 1907. gadā iestājies Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (beidzis 1913.). No 1904.–1907. līdzstrādnieks latviešu laikrakstos Pēterburgā (No 1904.–1905. laikraksta "Pēterburgas Avīzes" redaktors, 1906. – laikrakstu "Pēterpils Vēstnesis", "Galvas Pilsētas Avīze", "Pēterburgas Lapa" redaktors, no 1906.–1907. – laikraksta "Zibens" redaktors un izdevējs), Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības sekretārs. No 1913. gada advokāts Rīgā, laikraksta "Līdums" atbildīgais redaktors (1913–1914), laikraksta "Jaunais Ceļš" redakcijas loceklis (1913). Rīgas Latviešu biedrības juriskonsults. 1914. gada jūlijā kā rezerves praporščiks mobilizēts armijā, 259. Olgopoles kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Galīcijas frontē, no 1916. gada janvāra veselības dēļ dienējis aizmugurē – Ziemeļu frontes 1. Likvidācijas komisijā Vitebskā. No 1916.–1917. bijis arī latviešu bēgļu komitejas darbinieks Vitebskā, 1917. gada rudenī kā Latviešu radikāldemokrātu partijas pārstāvis ievēlēts Vitebskas pilsētas domē; 1917. gada novebrī Petrogradā partijas kongresā ievēlēts par Centrālās komitejas locekli. 1918. gada vasarā atgriezies Latvijā, Rīgā. Laikrakstu "Baltijas Ziņas" (1918) un "Jaunākās Ziņas" (1918–1919) redakcijas loceklis.
No 1918. gada decembra Rīgas apgabaltiesas loceklis. 1919. gada janvārī iecelts par Pagaidu valdības pārstāvi Dānijā bēgļu lietās. No 1919. gada marta –1920. gada februārim sūtniecības Kopenhāgenā sekretārs un Latvijas Pagaidu valdības Informācijas biroja Kopenhāgenā vadītājs. No 1920.gada janvāra līdz februārim pārstāvniecības pilnvarotā lietveža v.p.i. Kopenhāgenā, turpmāk ģenerālkonsuls Kopenhāgenā (sakarā ar pārstāvniecības likvidāciju). No 1923. gada marta –1925. gada septembrim ģenerālkonsuls Stokholmā (no 1923. gada maija -1925. gada septembrim arī pagaidu pilnvarotais lietvedis sūtniecībā Stokholmā), turpmāk pastāvīgais delegāts pie Tautu Savienības Ženēvā. No 1927. gada Starptautiskās diplomātiskās akadēmijas (Parīzē) loceklis. No 1928. gada februāra arī ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Dienvidslāvijā ar sēdekli Ženēvā. No 1930. gada augusta –1933. gada augustam ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Čehoslovākijā (paliekot arī sūtnis un pilnvarotais ministrs Dienvidslāvijā ar sēdekli Prāgā), vienlaikus 1930. gada augustā atbrīvojot no pastāvīgā delegāta pienākumiem Tautu Savienībā. 1933.gada augustā ieskaitīts ārlietu ministra rīcībā. No 1934. gada februāra līdz septembrim brīva līguma vecākais juriskonsults (Juridiskās nodaļas vadītājs) Ārlietu ministrijā. No 1934. gada starptautiskais plebiscīta tiesnesis Zāras apgabalā (atbrīvots 1936. gada jūnijā, ieskaitīts ārlietu ministra rīcībā). 1936. gadā iecelts par Senāta locekli (no 1938. gada Senāta spriedumu biroja vadītājs). Pēc kara ministra J. Baloža ierosmes 1939./40. gada ziemā neoficiāli sagatavojis valsts Satversmes projektu. Latvijas Profesiju kameras Juridiskās sekcijas, Latvijas juristu biedrības un Latviešu–dāņu tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs.
Padomju okupācijas laikā 1940. gada septembrī no darba Senātā atbrīvots. Bijis LPSR Darba tautas komisariāta profesionālās izglītības nodaļas tehniskās literatūras tulkotājs, dzīvojis Ogrē. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts. Izvests uz Vjatkas soda nometnēm. 1942. gada decembrī piespriesti 5 gadi ieslodzījuma soda nometnēs. Miris 1943. gada 20. augustā cietumā Kirovā.
K.Ducmaņa lietu 1989. gada 29. septembrī izbeidza LPSR Prokuratūra.
Apbalvojumi: Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa III šķ., Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa I šķ., Dienvidslāvijas Svētā Savas ordeņa I šķ., Zviedrijas Vāsas ordeņa III šķ.
Precējies 1913. gadā ar Almu Vītolu (1888–1946; skat. Ducmane Alma), meita – Biruta (1917).
Studentu korporācijas "Fraternitas Metropolitana" filistrs.
AVOTI : Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 348.–350. l.; 7252. f., 2. apr., 57. l.; Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 2. apr., P-7114. l.; Latvijas darbinieku galerija, R.,1929 (skat. Ducmans Kārlis); Latviešu konversācijas vārdnīca. – 3. sēj.; Es viņu pazīstu, R., 1940.
DARBI: Likumība un tās nodrošināšana. – Rīga, 1910; Iz Baltijas provinču tiesībām. –Rīga, 1913; Goda aizskaršana presē – Rīga, 1913; Iz valsts zinību vēstures.– Rīga, 1913; [kā D. K.] Politiska un vispārēja svešvārdu vārdnīca. – [Rīga], 1921; Letland. – København, 1922; Kritisks pārskats par pretalkohola likumdošanu Latvijā. – Rīga, 1925; Latvijas Konsulārā reglamenta projekts. – Rīga, 1924; Jaunais likums par žūpības apkarošanu. Kritisks pārskats par pretalkohola likumdošanu Latvijā. – Rīga, 1926; Lettland förr och nu. – Stockholm, 1926; Georgs Brandess un jaunā strāva mākslas kritikā un filosofijā 19. gadsimtenī. – Rīga, 1928; Latvijas ārējā sociālpolitika un strādnieku arodgrupu strīdus Starptautiskā darba konferencē. – Rīga, 1930; Latvijas ārējā sociālpolitika. – Rīga, 1930; Prof. Petražicka tiesību un valsts teorija.–Rīga, 1931; Nelikumīgs karš un valstu suverenitāte.– Rīga, 1931.